Античная литература
Информация - История
Другие материалы по предмету История
kiem liekeziem, tiesnesu korumpetibu, varmacibu, patvalu.
Vins ari mekle lidzeklus ka to noverst, dod padomu savam bralim Persam neiesaistities kildas un izvairities no skalam sapulcem, bet pieversties darbam. Tapat vins ar ironiju runa par perkamajiem ieredniem, valsts viriem.
Hesiods liek saprast, ka taisniba stav augstak par varu, bet cilveks biezi vien to saprot tikai tad, kad nonacis jau nelaime. Un netaisniem spriedumiem ka ena lidzi nak Zverests, un Tiesa vienmer tiecas uz mantkarigiem laudim, ta atnes tiem nelaimi, bet kas taisnigi tiesa, tam pilseta plaukst un zel, un tauta laimigi dzivo. Tur valda particiba un saticiba.
Hesiods aicina valdniekus apsvert verigi sirdi, ka spriest taisnigu tiesu, jo tautai ir jamaksa par valdnieku vainu. Launumu ir pilna pasaule un cels uz to ir lidzens un viegli ejams.
Runajot par darbu Hesiods aicina jau laikus domat par razu, lopiem, neko neatstat nepadaritu, neko neatlikt uz pedejo bridi. Aicina neaizmirst muzigos dievus, kad cilveks ir kluvis bagats, un ziedot tiem labako no ta, kas tam pieder, tad ari dievs nenoversis savu laipno vaigu. Tapat ari pieversas cilveku savstarpejam attiecibam. Vins pamaca, kad zemniekiem sakt darbus, sai dienu uzskaitijuma labi saskatami grieku tautas ticejumi. Lasot poemu reizem skiet, ka autors dzivi saskata drumas krasas, bet tomer vins tic taisnibas uzvarai. “Darbos un dienas” var atrast daudzus sakamvardus un parunas, kas ir popularas un tiek lietotas vel sodien. Daudzas rindas ir veltitas dabas telojumiem, bet tas vairs nav tik bagatigi krasni aprakstitas ka Homeram, kaut gan ari Hesiods savos darbos ir izmantojis epitetus, salidzinajumus un atkartojumus.
“Teogonija” parada izmainas skiru sabiedribas iekarta (piemeram pareja no matriarhata uz patriarhatu) mitologiski atspogulojas teikas par veco dievu cinu ar jaunajiem. Pamata pasaules izcelsanas hronologija, pec Hesioda domam, vispirms bija Haoss - “tumss tuksums”, Zeme un Erots “milestiba”. No Haosa un Zemes dazadas paaudzes radas parejas pasaules dalas Erebs “Tumsiba”, gaisais Eters, Debsis, Jura, Saule, Meness. Hesiods apraksta ne tikai realus pielugsanas objektus, kas grieku kultura bija dievi, bet ari to speku personifikacija, kurus vins domaja ka cilvekus ricibas ietekmetajus - Darbs, Aizmirstiba, Bads, Skumjas, Kaujas, Slepkavibas, Kildas, Meli utt.
Ezops (apm. 6gs.p.m.e)
Drosu vesturisku zinu nav, bet 5.gs.p.m.e. vesturnieks Herdots apgalvoja, ka Ezops dzivojis 6.gs.p.m.e.), bijis vergs Samas sala un Delfos ticis nogalinats.
Ezopa fabulu motivs ietverts morales, tajas uzsverts, ka pasaule valda launums, ka liktenis ir mainigs, bet nakotne nedrosa un nenoteikta, ka nav jacensas mainit liktena pieskirto stavokli, jo izmainas var nest vel lielaku nelaimi.
Fabulu personazi - dzivnieki, augi, cilveki, dievi - bet tie sevi nevienmer ietver tas ipasibas, kadas ir pierast personificet ar tiem (skudra - stradiga, lapsa viltiga), bet ari pilnigi preteju ipasibu paudeji (skudra - meliga un zagliga)
Fabulu stils ir vienkarss, skaidrs un lakonisks.
Kvints Horacijs Flaks (65.g. - 8.g. p.m.e.)
Zinas par vina dzivi atrodamas vina darbos. Dzimis Dienviditalija, Venosa. Tevs brivlaistais tas bija kauna traips, kas nepameta Horaciju un radija zinamu nepilnvertibas sajutu, lai gan apzinajas savu nozimigumu Romas literatura. Studeja Roma grieku un romiesu literaturu, retoriku, filozofiju. Velak zinasanas papildina Atenas. Stude stoiku un Epikura filozofiju. Iestajas republikanu armija 41.gada piedalas kauja pie Filipam pret Augustu un Antoniju. Kad cieta neveiksmi glabjas begot. Pec amnestijas atgriezas Roma, bet vina ipasumu konfisce par labu oktaviana veteraniem. Palicis bez lidzekliem, Horacijs uznemas rakstveza pienakumus un nodarbojas ar dzejosanu. Ar to iemanto Virgilija draudzibu, kurs ieved vinu Mecenata pulcina. driz pec Mecenata naves ari Horacijs mirst un tiek apglabats blakus. Mecenats bija tas, kas iepazistinaja Horaciju ar Augustu un tas vinam piedavaja goda amatu, bet Horacijs atteicas, gribedams sevi pasargat no intrigam.
Slavu Horacijam atnesa “Satiras”, “Epodi”.
Pakapeniski samierinajas ar jauno valsts iekartu, kluva par Augusta slavinataju.
Horacija darbi tiek publiceti sada seciba: Odas, Epodi, Gadsimta himna, Satiras un Vestules. Te nav ieverota darbu tapsanas seciba. “Satiras” un “Epodus” rakstijis savas literaras darbibas sakuma.
“Satiras” izdotas 1.gs. cetrdesmitajos gados p.m.e. divas gramatas.
1.gramta 10 satiras
2.gramata 8 satiras.
Sarakstitas filozofiskaja dialoga forma daktilu heksametra. Horacijs tas sauca par “Sarunam”. To valoda ir viegla, tuva Prozai.
“Satiras” Horacijs pieversas privatai dzivei, skar morali filozofiskas problemas, sadzives paradibas, risina literaturas jautajumus. Izzobojot netikumus. “Satiras” mistrojums formas un satura zina dazadi dzejoli. “Satiru” dibinatajs - Lucilijs 2.gs.p.m.e. Horacijs parmet Lucilijam neizkoptu stilu. Horacija “credo” ir apvienot Romas seno dzejnieku idejas ar “jauno” dzejnieku sasniegumiem formas izveide. “Satiras” pauz savus filozofiskos uzskatus sintizejot epikuriesu un satiriku macibas, iesaka baudit dzivi, bet but pieticigam, savaldit kaislibas, ieverot meru.
Horacija morale nav sausa, dragmatiska. Vins pamaca ar labsirdigu humoru - pasaka patiesibu smejoties. Izsmej skopulus, mantrausus, dziru cienitajus, kaislibas vergus. Visur sadi konkreti piemeri, salidzinajumi (piemeram, lauku miers - pilsetas burzma, lauku pele - pilsetas pele).
Savos darbos daudz runa pats par sevi, savu gadigo tevu, par Mecenatu. Viegla stastijuma pieversas nopietniem tematiem, izmantojot fabulas, atzinas. “Satiras” spilgti, tiesi attelo Romas dzivi.
“Epodi” - piedzivojums, jambu pantmera satureti dzejoli, kas sastav no divrindu strafam, kuras otra varsma ir isaka par pirmo.
No Arhilaha Horacijs parnemis griezigus jambus - pantmerus un aso toni. Bet “Epodu” saturs ir originals, nav aizguts no griekiem.
“Epodos” izsmej cilveku trukumus, pieversas dazadam dzives paradibam. 2.epods - ipasi populars, jo taja runa ir par vienkarsa zemnieka dzivi, pedeja strafa noskaidrojas, ka lauku idilles slavinajums ir liekuligs. “Epodas” paradas Horacija politiskie uzskati, kas pakapeniski mainas. “Epodas” jau paradas Oktaviana - Augusta cildinasana, kas nav “Satiras”.
“Odas” - cetras gramatas, tris iznak 43.g.p.m.e. bet ceturta 33.g.p.m.e.
Pieskaras filozofiski etiskiem jautajumiem. Tapat iet savu “zelta viduscelu” - Horacija gudribu. Tiek cildinats Augusts un Romas valsts. “Odas” atspogulojas ar Horacija personisku pardzivojumi. Raksta par milestibu, biezi mainot milas objektu. Bet vina milas dzeja nav jutu istenuma un kveles. Taja vairak ir pardomas, kas nesavilno lasitaju. Horacijs augsti verte draudzibu. Vins ieviesis romas literatura grieku pantmerus un veidojis tos smalkakus. Ietekmejies no Alkaja, Anakreanta, Sapfas. “Odas” ir slavenakais Horacija darbs tiesi ar sava satura bagatibu, izteiksmes telainibu.
17.gs.p.m.e. sacer patriotisko “Gadsimta himnu”, un pedejais darbs ir “Vestulu” gramatas. Tas adresetas atseviskam personam. Padzilina ieprieksejos darbos paustos uzskatus. Slavena ir otras gramatas tresa vestule “Dzejas maksla” runa par dzejas teoriju, dramu. “Vestule - 476 varsmas. Skarti kompozicijas, formas jautajumi. Prasiba pec viengabalainibas, stila atbilstibu saturam. Atturesanas no lieka naturalisma. Versas pret dievu iejauksanos lugas beigas, pret slepkavibam uz skatuves. Dzejas pamata ir talanta un makslas tehnikas salidzinajums. “Dzejas maksla” ir literaras teorijas zanra pilnigakais un labakais paraugs Romas literatura.
Publijs Ovidijs (43.g.p.m.e. - m.e.18.g.)
Ovidija literara darbiba saistita ar Augusta valdisanas 2.posmu.
Ovidija biografija ir vina “Skumju elegija” ceturtas gramatas 10.elegija.
Dzimis Sulmona. Celies no jatnieku dzimtas, gimene jaunakais dels. Macijies retoriku skola Roma. Ovidijam padevusas svazorijas, kuras nepieciesama bagata iztele un emocionalitate. Pec skolas beigsanas dodas uz Griekiju un apmekle Atenas, kur padzilina savas zinasanas. Atgriezoties Roma strada par policijas zemakas pakapes ieredni. Bet sis darbs vinu neinterese un vins nododas literaturai. Izveidojas par sava laika popularako dzejnieku Roma. Romu uzskata par savu dzimteni un ir laimigs, ka var dzivot Roma. Piecdesmit gadu vecuma, m.e. 8.gada, Ovidijs tiek izraidits trimda uz Tomi pilsetu Melnas juras piekraste. Ar so pilsetu sasitas II.posms Ovidija dzive, no m.e. 8.-18.gadam. Augustu neapmierinaja Ovidija literara darbiba. Dzejolu krajums “Milas maksla” atklaja Augusta Romas sabiedribas apsaubamo tikumibu. Sava dailrades I posma Ovidijs pret Augusta etiskajam reformam izturas nenopietni un to Augusts uzskatija par protestu, neuzticibu. Ovidijs