Geum.ru

Комиссия историков Латвии Комиссия историков Латвии

Вид материалаДокументы
1941. Gada 14. jūnija deportācija - noziegums pret cilvēci
1941. Gada 14. jūnija deportācija starptautiskā un tiesiskā skatījumā
1941. Gada 14. jūnija deportācijas sociālie, etniskie
1941. Gada 14. jūnija deportācijas avotpētnieciskās problēmas
Secinājumi un rezolūcija
Подобный материал:
1   2   3   4   5   6

Том 6. Депортация 14 июня 1941 г. – преступление против человечества.

Материалы международной конференции, 12-13 июня 2001 г., Рига 2007 г.

SATURS

Priekšvārds 11

Latvijas Republikas Valsts prezidentes Vairas Vlķes-Freibergas uzruna 15

Pirmā plenārsēde

1941. GADA 14. JŪNIJA DEPORTĀCIJA - NOZIEGUMS PRET CILVĒCI

Jānis Riekstiņš

1941. gada 14. jūnija deportācija Latvijā 21

Arvīds Anušausks

Deportācijas - noziegums pret cilvēci. Salīdzināmā analīze 35

Indulis Zālīte, Sindija Eglīte

1941. gada 14. jūnija deportācijas struktūranalīze 40

Natālija Ļebedeva

Polijas un Baltijas iedzīvotāju deportācija uz PSRS 1939.-1941. gadā:

kopīgais un atšķirīgais 51

Pāvels Poļans

1941. gada 14. jūnija deportācija padomju deportāciju politikas kontekstā ... 72

Zinaīda Sitņika

Deportāciju drāma Besarābijā: terora mašīnas mehānisms 74

Stīvens Springfīlds

1941. gada deportācija un tās ietekme uz Latvijas ebreju kopienu 77

Otrā plenārsēde

1941. GADA 14. JŪNIJA DEPORTĀCIJA STARPTAUTISKĀ UN TIESISKĀ SKATĪJUMĀ

Andrejs Lepse

1941. gada 14. jūnija deportācijas starptautiski tiesiskie aspekti 89

Roberts G. Vaits

Amerikas Savienotās Valstis un padomju okupācija Latvijā.

1940.-1941. gads 103

Kaiju Metiks

Kompensācija par okupantu noziegumiem 122

Linards Muciņš

Represēto personu tiesiskā reabilitācija Latvijā pēc 1990. gada:

tās rezultāti un perspektīva 128

Alfrēds Erihs Senns

Padomju vara Lietuvā. 1940.-1941. gads 135

Inga Petravičute

Padomju represīvās struktūras un kolaboracionisms Lietuvā

1940.-1941. gadā 140

Anatolijs Rusnačenko

Deportācijas no Rietumukrainas 1939.-1941. gadā 149

Kārlis Kangeris

Padomju okupācija un 14. jūnija deportācija nākamās okupācijas

varas - nacionālsociālistiskās Vācijas propagandā Latvijā

(1941.-1942. gads) 154

Dovs Levins

Latvijas ebreju deportācija uz PSRS attāliem apgabaliem

1941. gada jūnijā 175

Treša plenārsēde

1941. GADA 14. JŪNIJA DEPORTĀCIJAS SOCIĀLIE, ETNISKIE,

TERITORIĀLIE ASPEKTI UN DEMOGRĀFISKĀS SEKAS

Ainārs Lerhis

Latvijas Republikas ārlietu darbinieku likteņi

padomju nometnēs 191

Arturs Žvinklis

Padomju varas represijas pret Latvijas Republikas parlamentāriešiem

1940.-1941. gadā 201

Ēriks Jēkabsons

1941. gada 14. jūnijs Sarkanās armijas 24. teritoriālajā strēlnieku korpusā ... 224

Irēne Šneidere

1941. gada 22. jūnijā-4, jūlijā arestētie Latgales civiliedzīvotāji

un viņu liktenis 236

Uldis Lasmanis

1941. gada represijas Jēkabpils apriņķī 261

Dzintars Ērglis

1941. gada 14. jūnijs Ventspils apriņķa Dundagas pagastā 269

Iveta Šķiņķe

1941. gada 14. jūnija deportācijā arestētās un izsūtītās sievietes:

Ieskats problēmā 331

Pēteris Šķiņķis

Deportāciju ietekme uz Latvijas lauku sabiedrības attīstību 343

Pēteris Zvidriņš, Edvīns Vitoliņš

1941. gada 14. jūnija deportācijas tiešās un netiešās

demogrāfiskās sekas 359

Ceturtā plenārsēde

1941. GADA 14. JŪNIJA DEPORTĀCIJAS AVOTPĒTNIECISKĀS PROBLĒMAS

Elmārs Pelkaus

1941. gada 14. jūnija deportācijas atspoguļojums Latvijas

Komunistiskās partijas dokumentos 367

Ainārs Bambals

1941. gada 14. jūnijā izsūtīto Latvijas iedzīvotāju arhīva lietu

dokumenti kā vēstures avots 373

Elga Zālīte

Dēmonizācijas un deportācijas: propagandas kari Latvijā

1941. gadā 384

Naums Lifšics

1941. gada 14. jūnija deportācija-padomju holokausts Latvijā 406

SECINĀJUMI UN REZOLŪCIJA 411

■


Jānis Riekstiņš

1941. gada 14. jūnija deportācija Latvijā

(фрагмент)


Saskaņā ar PSRS Augstākās Padomes Prezidija dekrētu 1940. gada 16. no­vembrī Latvijas teritorijā stājās spēkā KPFSR likumdošanas akti, to skaitā arī Kriminālkodekss. Šis dokuments padomju represīvajām iestādēm deva tiesības pēc padomju likumiem sodīt Latvijas pilsoņus arī par viņu darbību līdz 1940. gada 17. jūnijam.

Izmantojot Latvijas Kara ministrijas, Aizsargu organizācijas, dažādu iestāžu, politisko partiju un organizāciju arhīvu materiālus, kā arī uzņēmumu, namu, lauku saimniecību nacionalizācijas dokumentus, PSRS pasu izsniegšanas kampaņā iegū­tos datus, slepeno aģentu ziņojumus, kā arī Latvijas Republikas preses izdevumus, statistikas un citus izziņu krājumus, LPSR VDTK darbinieki bija reģistrējuši dau­dzus tūkstošus sociāli bīstamu elementu. Līdz ar to viņu liktenis bija izlemts.

Par vienu no būtiskākajiem PSRS represīvo iestāžu dokumentiem, kas attiecas uz 1941. gada 14. jūnija deportācijas sagatavošanu, var uzskatīt PSRS valsts drošības tautas komisāra V. Merkulova 1941. gada 16. maijā VK(b)P CK iesniegto PSRS VDTK sagatavoto VK(b)P CK un PSRS Tautas Komisāru Padomes lēmuma projektu "Par pasākumiem Lietuvas, Latvijas un Igaunijas PSR attīrīšanai no pretpadomju, kriminālajiem un sociāli bīstamiem elementiem".

Tajā teikts: "Sakarā ar to, ka Lietuvas, Latvijas un Igaunijas PSR ir ievērojams skaits dažādu konīrrevolucionāro nacionālistisko partiju bijušo biedru, bijušo poli­cistu, žandarmu, muižnieku, fabrikantu, Lietuvas, Latvijas un Igaunijas bijušā valsts aparāta augsto ierēdņu un citu personu, kuras veic graujošu pretpadomju darbību un kuras spiegošanas nolūkos izmanto ārvalstu izlūkdienesti, VK(b)P CK un PSRS TKP nolemj:

1. Atļaut Lietuvas, Latvijas un Igaunijas PSR Valsts drošības tautas komisariā­tam un Iekšlietu tautas komisariātam, konfiscējot īpašumu, arestēt un izsūtīt uz nometnēm ar termiņu no pieciem līdz astoņiem gadiem un pēc soda izciešanas nometnēs izsūtīt nometinājumā uz PSRS attālām vietām uz 20 gadiem šādas personas:

a) aktīvos kontrrevolucionāro partiju biedrus un pretpadomju nacionālistisko baltgvardu organizāciju dalībniekus;

bijušos apsargus, žandarmus, bijušos vadošos policistus un cietumu darbi­
niekus, kā arī ierindas policistus un cietumu darbiniekus, par kuriem ir kom­
promitējoši materiāli;

bijušos lielos muižniekus, fabrikantus un bijušā Lietuvas, Latvijas un Igaunijas
valsts aparāta augstos ierēdņus;

d) bijušos Polijas, Lietuvas, Latvijas, Igaunijas armijas un baltās armijas
virsniekus, par kuriem ir kompromitējoši materiāli;

e) kriminālelemenīus, kuri turpina noziedzīgu darbību.

2. Atļaut Lietuvas, Latvijas un Igaunijas PSR Valsts drošības tautas komi­
sariātiem un Iekšlietu tautas komisariātiem arestēt un nosūtīt trimdas nome-
tinājumā PSRS attālos rajonos uz 20 gadiem, ar mantas konfiskāciju šādas
personas:

1. punktā (a, b, c, d) minēto personu ģimenes locekļus, kuri dzīvo kopā ar
viņiem vai kuri aresta "brīdī atrodas viņu apgādībā;

kontrrevolucionāro nacionālistisko organizāciju dalībnieku ģimenes, kuru
[ģimeņu] galvas3 ir pārgājuši nelegālā stāvoklī vai slēpjas no varas iestādēm;

kontrrevolucionāro nacionālistisko organizāciju dalībnieku ģimenes locek­
ļus, kuru [ģimeņu] galvas ir notiesāti ar augstāko soda mēru;

personas, kuras repatriācijas kārtībā ir ieradušās no Vācijas, kā arī vācie­
šus, kuri ir pierakstījušies repatriācijai uz Vāciju, bet atteikušies izbraukt un par
kuriem ir materiāli par viņu pretpadomju darbību un aizdomīgiem sakariem ar
ārvalstu izlūkdienestiem.


Atļaut Lietuvas, Latvijas un Igaunijas PSR Iekšlietu tautas komisariātam izsūtīt
administratīvā kārtībā uz Kazahijas ziemeļu rajoniem, ar termiņu uz pieciem ga­
diem prostitūtas, kuras agrāk reģistrētas bijušās Lietuvas, Latvijas un Igaunijas
policijas iestādēs un kuras turpina nodarboties ar prostitūciju.

Arestējamo un izsūtāmo personu lietu izskatīšanu saskaņā ar šo lēmumu
uzdot PSRS iekšlietu tautas komisāra Sevišķajai apspriedei.

Uzdot PSRS Valsts drošības īautas komisariātam un Iekšlietu tautas komi­
sariātam sagatavot speciālu instrukciju par šajā lēmumā minēto personu arestu un
trimdu, kurā paredzēt:


speciālas nometnes organizēšanu, uz kuru nekavējoties pēc aresta no
Lietuvas, Latvijas un Igaunijas tiks nosūtītas šā lēmuma 1. punktā minētās personas;

Sevišķās apspriedes lēmumu noformēšanu izdarīt pēc arestēto koncen­
trēšanas iepriekšminētajā nometnē;

personas, kuras minētas šā lēmuma 2. punktā, pēc aresta nekavējoties nosūtīt
uz nometinājuma vietu, viņu lietas vēlāk noformējot PSRS Iekšlietu tautas komi­
sariāta Sevišķajā apspriedē; d) par nometinajuma vietām noteikt Omskas un Novosibirskas apgabalu, Krasnojarskas novadu, Kazahijas PSR Aktjubinskas, Pavlodaras, Ziemeļkazahijas un Kustanajas apgabalu.

Uzdot Lietuvas, Latvijas un Igaunijas K(b)P CK un TKP pārņemt no PSRS
Iekšlietu tautas komisariāta un Valsts drošības tautas komisariāta šajā lēmumā
norādīto pasākumu vadību.

Uzdot Lietuvas, Latvijas un Igaunijas K(b)P CK un Lietuvas, Latvijas un
Igaunijas PSR TKP izstrādāt un nekavējoties īstenot pasākumus, lai nostipri­
nātu zemākstāvošās partijas un padomju iestādes, kardināli uzlabotu partijas un
padomju darbu.

Uzdot PSRS Iekšlietu tautas komisariātam un Valsts drošības tautas komi­
sariātam sniegt palīdzību Lietuvas, Latvijas un Igaunijas Iekšlietu tautas komisariāta
un Valsts drošības tautas komisariāta iestādēm, lai veiktu šajā lēmumā norādītos
pasākumus. Šajā nolūkā:


komandēt uz Lietuvu, Latviju un Igauniju PSRS valsts drošības tautas
komisāru biedru Merkulovu, PSRS iekšlietu tautas komisāra vietnieku biedru Serovu
un PSRS iekšlietu tautas komisāra vietnieku biedru Abakumovu;

komandēt 208 lietuviešu, latviešu un igauņu tautības PSRS Valsts drošības
tautas komisariāta Augstākās skolas kursantus, lai viņus izmantotu operācijā un
izmeklēšanā;

uz laiku - operācijas sagatavošanas un veikšanas periodā noteikt uz
Lietuvas un Baltkrievijas robežas aizsprosta zonu, nokomplektējot to ar 400 ro­
bežsargiem.

8. Arestēšanas un izsūtīšanas operāciju Lietuvā, Latvijā un Igaunijā pabeigt triju dienu laikā."

PSRS iekšlietu tautas komisārs L. Berija un PSRS valsts drošības tautas komisārs V. Merkulovs 1941. gada 16. maijā šo dokumentu nosūtīja J. Staļinam, taču arhīvos ziņas par to, ka Staļins lēmuma projektu būtu parakstījis un tam piešķirts lēmuma statuss, nav atrodamas.

Bet dokumenti apliecina, ka deportācijas sagatavošana un īstenošana notikusi tieši pēc šajā lēmuma projektā noteiktajiem uzdevumiem un norādījumiem.

Šajā laikā tika sagatavota arī PSRS leTK direktīva "Par sociāli svešu elementu izsūtīšanu no Baltijas republikām, Rietumukrainas, Rietumbaltkrievijas un Mol-dāvijas".

Deportācijas kārtību noteica PSRS iekšlietu tautas komisāra vietnieka I. Serova "Instrukcija par operācijas veikšanas kārtību, lai no Lietuvas, Latvijas un Igaunijas izsūtītu pretpadomju elementus". Tā bija Serova "poļu operācijas" instrukcijas uzlabotais variants.

PSRS VDTK 3. pārvaldes 4. daļas 3. nodaļas priekšnieka valsts drošības leit­nanta Rudakova izziņā par Lietuvas, Latvijas un Igaunijas PSR Valsts drošības tautas komisariāta uzskaitītajiem pretpadomju un sociāli bīstamajiem elementiem norādīts, ka līdz 1941. gada 26. maijam Latvijā uzskaitīts 15 000 šādu personu.7

Visintensīvāk deportācijas akcijas sagatavošana notika 1941. gada jūnija sākumā.

1941. gada 7. jūnijā PSRS iekšlietu tautas komisāra vietnieks S. Kruglovs slepenā vēstulē PSRS veselības aizsardzības tautas komisāram Miterevam paziņoja: "Saskaņā ar valdības lēmumu tuvākajā laikā no Lietuvas, Latvijas, Igaunijas un Moldāvijas sāksies specnometināto ešelonu nosūtīšana."

Kruglovs prasīja, lai Miterevs dotu rīkojumu minēto republiku veselības aiz­sardzības tautas komisariātiem par medicīniskā personāla piešķiršanu ešelonu apkalpošanai.

Tajā pašā dienā - 7. jūnijā PSRS iekšlietu tautas komisāra vietnieks V. Černi-šovs paziņoja leTK Krasnojarskas novada pārvaldei, ka 15. jūnijā uz Krasnojar-skas novadu tikšot nosūtīti 6850 specnometinātie no Latvijas.

.1941. gada 11. jūnijā PSRS leTK Nometņu galvenās pārvaldes (Gulags) Darba nometinājumu un specnomeīinājumu daļas priekšnieks Konradovs, PSRS leTK Centrālās finanšu un plānu daļas priekšnieka vietnieks Volubujevs un PSRS VDTK Administratīvās un finanšu daļas Finanšu nodaļas priekšnieks Gorjacevs parakstīja "Izdevumu tāmi 85 000 cilvēku pārvietošanai no Baltijas un Moidāvijas teritorijas".

1941. gada 14. jūnija deportācijas realizēšanai bija paredzēts 18 miljonu 500 000 rubļu.

Laikus tika sagatavota izziņa par izsūtīto ešelonu maršrutiem, numuriem, no kurām stacijām tie dosies ceļā.

1941. gada 14. jūnijā, t.L, dienā, kad akcija jau notika pilnā sparā, PSRS iekšlietu tautas komisārs L. Berija parakstīja Gulaga priekšnieka V. IMasedkina sagatavoto "No Lietuvas, Latvijas, Igaunijas un Moldāvijas izsūtāmo speckontingentu pārsūtīšanas, izvietošanas un darbā iekārtošanas pasākumu plānu", 11 kurš patiesībā ir 14. jūnija deportācijas detalizēts scenārijs un galvenais dokuments, uz kura pamata tā tika veikta.

Savukārt LK(b)P CK un LPSR Tautas Komisāru Padome sagatavoja dažādas instrukcijas par izsūtāmo īpašuma uzskaiti un realizāciju. Saskaņā ar tām visas vēr­tīgākās mantas bija paredzētas "izņemšanai nacionalizācijas veidā", kas arī tika izda­rīts, taču nekādu oficiālu lēmumu par mantas konfiskāciju 1941. gadā nepieņēma.

1941. gada jūnija sākumā LPSR VDTK centrālo iestāžu, pilsētu un apriņķu daļu darbinieki, kā arī Baltijas sevišķā kara apgabala štāba 3. daļas darbinieki sagatavoja arestam un izsūtīšanai paredzēto pilsoņu uzskaites lietas. Arestam paredzētajām personām galvenais apsūdzības dokuments bija VDTK apriņķu un pilsētu daļu darbinieku sagatavota un šī komisariāta vadošo darbinieku - komisāra S. Šustina, viņa vietnieku J. Ciņa un A. Brezgina, kā arī citu apstiprinātā "Izziņa par kom­promitējošiem materiāliem un dokumentiem, kas to apstiprina". Ar to bija domāta piedalīšanās Krievijas Pilsoņu karā padomju varas pretinieku pusē, dienests Latvijas armijā, atrašanās dažādos valsts amatos, dažādās partijās un organizācijās, mantiskais stāvoklis. Īpaša uzmanība bija pievērsta aizsargu komandieriem. Bet ģimenes locekļu izsūtīšana tika pamatota ar ģimenes galvas arestu.

Latvijas Valsts arhīvā ir atrodami dažu apriņķu VDTK darbinieku sastādītie izsūtāmo personu saraksti, taču kopēju izsūtāmo sarakstu nav izdevies atrast. Iespējams, ka tāda nemaz nav bijis.

Deportācijai tika pakļauti kā latvieši, tā arī krievi, ebreji, vācieši un citu tautību Latvijas iedzīvotāji.

1941. gada jūnija sākumā visos Latvijas apriņķos un pilsētās deportācijas vadībai tika izveidoti t.s. operatīvie trijnieki, dažkārt piecnieki, kā arī VDTK operatīvās grupas, kuras kopā ar Sarkanās armijas karavīriem, milicijas darbiniekiem, strādnieku gvardiem un komunistu partijas un padomju aktīvistiem praktiski veica iedzīvotāju aizturēšanu un nogādāšanu līdz t.s. iekraušanas stacijām. Pēc tam operatīvās grupas vecākais LPSR VDTK apriņķa vai pilsētas daļas priekšniekam iesniedza ziņojumu, kurā norādīja izsūtīto cilvēku uzvārdu, kādas mantas viņiem atsavinātas un nogā­dātas VDTK daļā, kādas aprakstītas, vai bijuši kādi starpgadījumi utt.

Dažkārt norādīts, ka kāda izsūtāmā persona nav atrasta, ka kāds smagas slimības dēļ nav arestēts utt.

Izsūtīšanas laikā uz apriņķiem tika nosūtīti LPSR leTK, VDTK, LK(b)P CK un LPSR Tautas Komisāru Padomes pilnvarotie. Tā, piemēram, LK(b)P CK un LPSR TKP pilnvarotais Tukuma apriņķī J. Beloglazovs ,1941. gada 19. jūnija ziņojumā LK(b)P CK sekretāram J. Kainbērziņam par LK(b)P CK un LPSR Tautas Komisāru Padomes "speciālā uzdevuma izpildi Tukuma apriņķī" norādīja:

"Operācijas sagatavošanu, organizēšanu un veikšanu, operatīvā plāna sa­stādīšanu vadīja apriņķa piecnieks šādā sastāvā: Valsts drošības pārvaldes priekš­nieks b. Leimanis, LPSR Valsts drošības tautas komisariāta pilnvarotais b. Koltins, LPSR Iekšlietu tautas komisariāta pilnvarotais b. Vasenkovs, LK(b)P apriņķa ko­mitejas sekretārs b. A. Mazjēcis un LK(b)P CK un LPSR Tautas Komisāru Padomes pilnvarotais b. Beloglazovs.

Operatīvais piecnieks veica operāciju pēc iepriekš izstrādāta, stingri saskaņota un apriņķa apstākļiem piemērota plāna. Tika izveidotas operatīvas grupas 4-5 cil­vēku sastāvā, norīkoti un instruēti grupu vecākie, izsniegtas arestējamo [operatīvās] lietas un operatīvajām grupām doti papildu norādījumi par aresta īpatnībām katrā konkrētā gadījumā. Operāciju vienlaikus saka naktī no 1941. gada 13. uz 14. jūniju pulksten 12 gan pilsētā, gan apriņķa pagastos.

Ģimenes galvas: plānots arestēt izsūtīšanai 148 cilvēki,
arestēts izsūtīšanai 131 cilvēks,

Ģimenes locekļi: arestēti izsūtīšanai 318 cilvēki,

aizbēga un izvairījās no aresta 11 cilvēku,

aizbrauca uz Rīgu (nebija uz vietas) 4 cilvēki,

aizbrauca uz Jelgavu (nebija uz vietas) 1 cilvēks,

slims 1 cilvēks.

Visumā operācija tika pabeigta: pilsētā - 6 no rīta, bet apriņķa pagastos atsevišķos gadījumos tā ievilkās līdz pat 1941. gada 14. jūnija pulksten 6-8 vakarā. Ešelons (vagoni) ar arestētajiem tika aizturēts un stacijā Tukums II nostāvēja apmēram divas diennaktis."12

Savukārt LK(b)P Baugavpils pilsētas komitejas sekretārs Treimanis par deportā­cijas norisi rakstīja: "Izņemšanas darbā bija iesaistīti partijas, komjaunatnes un bez­partijiskais aktīvs, pavisam 204 cilvēki. Pati labākā VK(b)P biedru un kandidātu daļa, skaitā 32 cilvēki, bija nosūtīta darba veikšanai uz laukiem. Pilsētas aktīvs uz ap­spriedi tika sasaukts pulksten 19.00. Šajā apspriedē izskaidroja lēmumu par pilsētas attīrīšanu no konīrrevoiucionāriem elementiem un veikta rūpīga instruktāža par aktīvistu uzdevumiem šajā operācijā. Aktīvs paziņojumu par pilsētas attīrīšanu uzņē­ma ar lielu pacēlumu, un nebija neviena gadījuma, kad kāds būtu izrādījis gļēvulību vai centies kaut kāda objektīva iemesla dēļ nepiedalīties operācijā [..] Operācijas veikšanai pilsētā bija iedots 100 cilvēku - Ļeņingradas milicijas skolas kursantu." Jau deportācijas sākumā vīrieši tika nošķirti no ģimenēm - daudzi uz mūžu -un ieslodzīti atsevišķos vagonos.

Neviens no izsūtītajiem formāli tiesāts nebija.

PSRS valsts drošības tautas komisārs V. Merkulovs 1941. gada 17. jūnija ziņojumā nr. 2288/14 VK(b)P CK, PSRS Tautas Komisāru Padomei un PSRS leTK par "Pretpadomju, kriminālo un sociāli bīstamo elementu izņemšanas operācijas rezultātiem Lietuvā, Latvijā un Igaunijā" norāda, ka Latvijā arestēti 5625 cilvēki, izsūtīti 9546, bet pavisam represēta 15171 persona. To pašu apliecina PSRS VDK priekšsēdētājs V. Čebrikovs 1988. gada 23. augusta ziņojumā PSKP CK Politbiroja komisijai "Par četrdesmitajos un piecdesmitajos gados notikušo dažu pilsoņu kategoriju izsūtīšanu no PSRS rietumu rajoniem", minot, ka 1941. gadā no Latvijas izsūtīts 15 171 cilvēks.

Pēc Latvijas Valsts arhīva dokumentiem var secināt, ka 1941. gada 14. jūnija no Latvijas pavisam deportēti 15 424 cilvēki, no kuriem arestēti 5263, bet 10161 izsūtīts nometinājumā.

Latvijas Valsts arhīva atrodami arī materiāli par 711 personu paredzēto arestu vai administratīvo izsūtīšanu, bet ir zināms, ka tās vai nu nav deportētas, vai arī nav dokumentu, kas apstiprinātu arestu vai administratīvo izsūtīšanu.

1941. gada 14. jūnijā arestētos Latvijas pilsoņus nosūtīja uz Vjatkas, Noriļ-skas, Usoļjes, Ziemeļurālu un dažām citām labošanas darbu nometnēm.

1941. gada vasarā PSRS leTK Čkalovas, Staļingradas, Movosibirskas, Kirovas, Ziemeļkazahijas, Molotovas apgabala un Krasnojarskas novada pārvaldēs tika izveidotas LPSR leTK operatīvās izmeklēšanas grupas, kuru uzdevums bija LPSR VDTK arestēto un no Latvijas izsūtīto personu izmeklēšanas lietu pabeigšana.

Izsūtītajiem jau ieslodzījuma vietās uzrādīja lēmumu par drošības līdzekļa -aresta piemērošanu, uzsāka t.s. izmeklēšanu un pēc tās pabeigšanas uzrādīja apsūdzību - parasti par noziegumiem pēc KPFSR KK 58. panta. Galvenokārt tie bija t.s. kontrrevolucionārie noziegumi, kas izdarīti Latvijas brīvvalsts laikā, kā arī pretpadomju aģitācija pirmajā padomju okupācijas gadā.

Faktiski nekādi pierādījumi par apsūdzēto vainu netika atrasti. Nebija arī ne­kādas tiesas. Apsūdzības slēdzienos izmeklētāji un prokurori parasti ierosināja un pieprasīja augstāko sodu - nošaušanu vai brīvības atņemšanu uz laiku līdz 10 gadiem. Pēc tam lietu nosūtīja uz PSRS leTK Sevišķo apspriedi, kur lietas izskatīja bez apsūdzētā klātbūtnes pēc iepriekš iesniegtiem sarakstiem. Dažkārt tās izskatīja arī apgabaltiesa.

Daudzi ieslodzītie, kuriem bija piespriests augstākais sods - nošaušana, smagā darba, slimību un necilvēcisko dzīves apstākļu dēļ mira jau pirms nāves soda izpildīšanas.

Pēc Latvijas Valsts arhīva ziņām, no 1941. gada 14. jūnijā arestētajām 5263 personām, 700 nošāva, bet ieslodzījuma vjetā nomira 3441 cilvēks. Tātad izdzīvoja apmēram tikai viena piektā daļa.

Saskaņā ar PSRS represīvo iestāžu direktīvu neārstējami slimos 1942.-1944. ga­dā no ieslodzījuma vietām atbrīvoja un izsūtīja nometinājumā.

1948. gadā PSRS leM sāka ierīkot arī sevišķās nometnes ar daudz bargāku režīmu un daudz smagākiem dzīves un darba apstākļiem. Uz tām nosūtīja daudzus 1941. gada 14. jūnijā arestētos.

Saskaņā ar PSRS Augstākās Padomes Prezidija 1948. gada 21. februāra dekrētu par represiju pastiprināšanu daudzi no ieslodzījuma vietām atbrīvotie tika arestēti no jauna un izsūtīti nometinājumā. Parasti 1941. gada 14. jūnijā arestētajām personām pēc soda izciešanas neļāva Latvijā atgriezties, bet vai nu izsūtīja nome­tinājumā uz attāliem PSRS rajoniem, vai arī uz tām vietām, kur izsūtījumā atradās viņu ģimenes locekļi. Arestēto personu ģimenes locekļus izsūtīja uz Krasnojarskas novadu, Novosibirskas apgabalu un Kazahijas ziemeļu rajoniem.

PSRS leTK Galvenās nometņu pārvaldes Darba nometinajumu un specno-metinājumu daļas priekšnieks Konradovs 1941. gada 20. septembra izziņā norā­dīja, ka Krasnojarskas novadā nometināts 6000 no Latvijas izsūtīto iedzīvotāju, Novosibirskas apgabalā - 2580, Kazahijā (kopā ar izsūtītajiem no Lietuvas un Igaunijas ) - 656 personas. Tomēr tie bija visai aptuveni skaitļi, jo PSRS leTK sistēmā precīza specnometināto uzskaite tolaik nemaz nepastāvēja. To sāka veidot pēc PSRS iekšlietu tautas komisāra L. Berijas 1942. gada 20. novembra pavēles nr. 002559, bet 1949. gadā PSRS leM 1. specdaļā izveidoja specnometināto centralizētu kartotēku, kurā bija ziņas par 1 619 946 nometinātajiem.

1941. gada rudenī izsūtītajiem tika paziņots, ka viņi izsūtīti uz 20 gadiem, bet 1948. gadā - uz mūžu. Izsūtītajiem regulāri bija jāierodas reģistrēties leTK/leM speckomandantūrās, viņiem bija jāstrādā vietējos kolhozos, padomju saimniecī­bās, mežrūpniecības uzņēmumos, kā arī citos darbos, nebija tiesību atstāt norā­dītās nometinājuma vietas. 1941.-1942. gadā daudzi tika nosūtīti smagos darbos uz Galējiem Ziemeļiem. Dzīves apstākļi bija ļoti smagi. Bieži bija nāves gadījumi. Pēc Latvijas Valsts arhīva ziņām, atrodoties specnometinājumā, miris vairāk nekā 1900 1941. gada 14. jūnijā no Latvijas izsūtīto personu.

Jānorāda, ka arī kopā ar vecākiem izsūtītie bērni pēc 16 gadu vecuma sasnieg­šanas tika reģistrēti specnometinājumā uzskaitē.

Pēc Otrā pasaules kara daudzi izsūtītie lūdza varas iestādes, lai viņiem atļauj atgriezties Latvijā. Vairākums šo lūgumu tika noraidīts, arī tad, ja persona, kuras dēļ lūdzēju represēja, jau bija mirusi, nošauta vai no ieslodzījuma vietas atbrīvota.

Pateicoties Latvijas Izglītības ministrijas Bērnunamu daļas darbinieku inicia­tīvai un pūlēm, 1946. gadā no Sibīrijas uz dzimteni izdevās pārvest vairāk nekā 1300 bērnu - bāreņu un pusbāreņu.

Tie specnometinātie - galvenokārt sievietes -, kuri Latvijā atgriezās bez varas iestāžu atļaujas, tika pasludināti par bēgļiem un pēc viņu atrašanas notiesāti uz trijiem gadiem labošanas darbu nometnē. Pēc tam sekoja izsūtījums uz agrāko nometinājuma vietu.

Deportēto stāvoklis sāka izmainīties tikai pēc PSRS diktatora J. Staļina nāves 1953. gadā. Likvidēja Sevišķo apspriedi, izmainīja vai atcēla PSRS augstākās varas un represīvo iestāžu direktīvos lēmumus par arestiem, deportācijām, soda mēriem un specnometināto režīmu. Tika izveidotas arī dažādas komisijas represēto lietu pārskatīšanai.

Tomēr PSRS varas iestādes deportācijas un cita veida represijas vēl nenoso­dīja un par nelikumīgām neatzina, tikai runāja par atsevišķiem t.s. likumības pārkāpumiem un kļūdām, kuras pieļautas dažādu direktīvu praktiskā izpildē.

Lai arī t.s. Hruščova atkušņa sakuma specnometinājuma režīms tika nedaudz mīkstināts un daļa izsūtīto no specnometinājuma uzskaites noņemta, tomēr par plašu, vispārēju deportēto atbrīvošanu vēl nevarēja runāt.

1957. gada 5. oktobrī LPSR Augstākās Padomes Prezidijs izdeva slepenu de­krētu "Par aizliegumu atgriezties Latvijas PSR bijušajiem Latvijas buržuāzisko valdību vadītājiem, buržuāzisko politisko partiju un pretpadomju organizāciju vadītājiem un aktīviem latviešu nacionālistiskās pagrīdes dalībniekiem, kuri notiesāti un sodu izcietuši".

Tomēr arī šajā laikā represēto atbrīvošana pamazām turpinājās. Izsūtīto lietu pārskatīšanai tika izveidotas divas komisijas: LPSR Augstākās Padomes Prezi­dijā - to personu lietu pārskatīšanai, kuras bija tiesājusi Sevišķā apspriede, un LPSR Ministru Padomē - administratīvi izsūtīto lietu pārskatīšanai.

Staļinisko deportāciju nosodīšana un atzīšana par nelikumīgām, kā arī tajās cietušo reabilitācija un atņemto īpašumu atdošana vai to vērtības kom­pensācija sākās tikai 80. gadu beigās. Latvijā šo procesu sekmēja Atmodas kustība.

Tieši šajā laikā pētniekiem kļuva pieejami arī daudzi ar deportācijām saistīti arhīvu dokumenti, kas ļāva uzsākt šo Latvijas vēstures melnāko lappušu sistemā­tisku izpēti. Nozīmīgu darbu paveica Iekšlietu ministrijas Reabilitācijas nodaļa, Ministru Padomes speciālā komisija, Prokuratūra un Augstākā tiesa, kas gatavoja doku­mentus deportēto personu reabilitācijai. Pakļaujoties sabiedrības spiedienam, 1989. gada 8. jūnijā LPSR Augstākās Padomes Prezidijs pieņēma dekrētu "Par četrdesmitajos un piecdesmitajos ga­dos no Latvijas PSR teritorijas izsūtīto reabilitāciju". Nedaudz vēlāk tika pieņemti citi būtiski lēmumi, to skaitā arī par nelikumīgi atsavinātās mantas atdošanu vai tās vērtības atlīdzināšanu.