Комиссия историков Латвии Комиссия историков Латвии

Вид материала

ТОМ 2. Исследования Холокоста в Латвии.
Konferences referāti
Edvards Anderss, Juris Dubrovskis
Deivids Sezarani
Leo Dnbms
Pauls A. Levins
Kārlis Kangeris
Guntis Dišlers
Pētījumi par holokausta problēmām latvijā
Rudīte Vīksne
Pauls A. Levins
Kārlis Kangeris
Schutzmannschaft aufdem Lande

Подобный материал:

1 2 3 4 5 6

ТОМ 2. Исследования Холокоста в Латвии.

Рефераты международной конференции 16-17 октября 2000 года. 2-е издание. Рига 2007 г.

SATURS

Latvijas Republikas Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas uzruna 9

Alfrēds Erihs Senns

Otrā pasaules kara un holokausīa pētījumi (ievadvārdi grāmatai) 12

KONFERENCES REFERĀTI

Normans M. Naimarks

Holokausts Latvijas kontekstā: salīdzinājuma

un vēsturiskā skatījuma problēmas 19

Aivars Stranga

Latvijas sabiedrības attieksme pret holokaustu 30

Marģers Vestermanis

Holokausts Latvijā. Historiogrāfisks apskats 36

Edvards Anderss, Juris Dubrovskis

Latvijas ebreju liktenis 1941-1945; pēc 1941. gada augusta

"tautas skaitīšanas" dokumentiem 49

Roberts G. Vaits

Rietumvācijas tiesu iestādes un holokausts Latvijā 61

Pēters Kleins

Stratēģija vai improvizācija? Rīgas geto - Rietumeiropas ebreju

deportāciju galapunkts 74

Deivids Sezarani

Vai ir un vai kādreiz ir bijusi holokausta industrija? 83

Irēna Veisaite

Kā holokaustu izprot Lietuvā 100

Andrievs Ezergailis

Folklora pret vēsturi: holokausīa pētniecības problēma 106

Leo Dnbms

Antisemītiskās ideoloģijas histērija vācu nacistu okupētajā Latvijā

1941.-1942. gadā 121

Dovs Levins

Galvenie fakti par Latvijas ebrejiem pirms Otrā pasaules kara,

tā laikā un pēc tam 134

Pauls A. Levins

Holokausta vēstures mācīšana dažādās valstīs: problēmas un iespējas 153

Katrīna Reihelte

Peļņa un zaudējumi: Rīgas geto ekonomiskā struktūra (1941-1943) 169

īapani Harviainens

Otrais pasaules karš un ebreji Somijā 185

Kārlis Kangeris

Latviešu policijas slēgtās vienības - Lettische Schutzmannschafts-Bataillone:

pētniecības problēmas un bataljonu formēšanas priekšvēsture 195

Svetlana Bogojavļenska

Šeinas Gramas dienasgrāmata (Preiļi, 1941. gada jūlijs-augusts) - laikmeta

vēsturiska un vispārcilvēciska liecība 225

Guntis Dišlers

Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas attieksme pret holokaustu

Otrajā pasaules karā 233

Arturs Žvinklis

Latvijas valsts darbinieku - ebreju liktenis Otrā pasaules kara laikā 248

īzaks Kleimanis

Hoiokausts Latvijā. Atbalsis un izaicinājums 258

PĒTĪJUMI PAR HOLOKAUSTA PROBLĒMĀM LATVIJĀ

Dzintars Ērglis

Dažas holokausta epizodes Krustpilī: Beila Bella Veide 269

Aivars Stranga

Ebreju bēgļi Latvijā. 1933-1940 299

trēne Šneīdere

Politiskās prāvas pret ebrejiem Latvijā 1944.-1952. gadā 328

Rudīte Vīksne

Arāja komandas dalībnieks pēc padomju tiesas prāvu materiāliem:

sociālais stāvoklis, izglītība, iestāšanās motīvi, piespriestais sods 350

Marģers Vestermanis

Pieteikums pētījumam "Pretdarbība holokaustam Latvijā" 384

Krājumā ievietoto rakstu autori 407

Pauls A. Levins

Holokausta vēstures mācīšana dažādās valstīs: problēmas un iespējas

Цель реферата рассмотреть как теме Холокоста обучают в разных странах, культурах, образовательных системах, возрастных группах.

Этот вопрос важен, так как в школах преподаватели пытаются обучать теме, плохо представляя, что такое Холокост. В современном мире в теме Холокост заинтересованы не так много стран, прежде всего Израиль, США, Германия. Однако в последнее время тему активно начали изучать и в других странах Европы.

Kārlis Kangeris

Latviešu policijas slēgtās vienības - Lettische Schutzmannschafts-Bataillone: pētniecības problēmas un bataljonu formēšanas priekšvēsture

SS reihsfireram un Vācijas policijas šefam Heinriham Himieram (Heinrich Himmier) jau 1941. gada jūlija beigās bija skaidrs, ka iekarotos Austrumeiropas apgabalus nevarēs pienācīgi pārvaldīt tikai ar vācu policijas un SS spēkiem vien. Pēc viņa domām, šajos apgabalos bija nepieciešams papildus izveidot aizsardzības formācijas, kas sastāvētu no vāciešiem pieņemamām (genehm) tautību grupām.

Tā ar laiku Padomju Savienības okupētajās teritorijās, iā sauktajos Austrumzemes (Ostiand) un Ukrainas reihskomisariātos, kā arī okupētās Polijas austrumu daļā - ģenerālgubernatorā (Generalgouvernement) - vācu vara izveidoja policijas sevišķas slēgtās vienības Schutzmannschafts-Batailione, kuras komplektēja no vietējiem iedzīvotājiem. Sākot ar 1942. gadu, bija noteikts, ka viena bataljona sastāvā jābūt 501 vīram. Kara laikā Austrumzemē, Ukrainā un ģenerālgubernatūrā kopā saformēja 206 šāda veida bataljonus.

Šajā rakstā paredzēts tuvāk pievērsties tikai latviešu policijas slēgtajām vienībām - bataljoniem, iztirzājot ar tiem saistītās aktuālās pētniecības problēmas, kā arī analizējot vāciešu dažādo instanču lemšanas procesu, kas rezultātā noveda pie tā, ka formēja latviešu bataljonus, turklāt - daudz. Šis raksts/pētījums uzskatāms par sava veida ievadu raksta autora citiem plānotajiem darbiem par šo tematu.

Jautājumi par vispārējo policijas struktūru izveidošanu vāciešu okupētajā Latvijā, resp,, Latvijas ģenerālapgabalā, kā šo pārvaldes vienību toreiz oficiāli dēvēja, šeit nav iztirzāti.

I. Jēdziena Schutzmannschaften tulkošana un lietošana latviešu valodā

Latviešu policijas slēgtajām vienībām to pastāvēšanas laikā bijuši vairāki atšķirīgi nosaukumi. Lai novērstu neskaidrības, kādas var rasties, lasot dokumentus par latviešu policijas slēgtajām vienībām, ievadā dots īss pārskats par slēgto vienību apzīmējumiem gan vācu, gan latviešu valodā, turklāt sevišķi latviešu valodā oficiāli pieņemtais apzīmējums ir manāmi mainījies. Okupētajos austrumu apgabalos vācieši policijas dienestā iesaistīja arī vietējos iedzīvotājus. Vietējiem policistiem, kas bija tērpti uniformā, reihsfirers Heinrihs Himlers jau 1941. gada 25., resp., 31., jūlijā noteica, ka jālieto apzīmējums Schutzmannschaft,Ievedot vācu Civilpārvaldi un pārorganizējot vietējo iedzīvotāju policijas struktūras, sākumā Latvijas ģenerālapgabalā tika noteiktas trīs kārtības sargu grupas:

1) Schutzmannschaften in den Stadten - Kārtības dienests pilsētās (šis un turpmāk minētie tulkojumi ir tālaika oficiālie apzīmējumi latviešu valodā),

2} Schutzmannschaft aufdem Lande - Kārtības dienests laukos,

3) Schutzmannschaftsabteilungen - Kārtības dienesta rotas/bataljoni. Šis apzīmējums bija rotām/bataljoniem, kas darbojās frontes aizmugurē. Tieši armijai pakļautās formācijas sauca par Sicherungs-Abteilungen, bet latviešu valodā lietoja apzīmējumu - drošības vai apsardzes rotas/nodaļas/bataljoni.

No vietējiem iedzīvotājiem veidotās policijas struktūras pilnīgi tika noformētas

1941. gada 6. novembrī ar Vācijas Kārtības policijas augstākā vadītāja Kurta
Dalīges (Kurt Daluege) dekrētu "Schutzmannschaften in den Ostgebieten".⁷ Tad
uniformēto Kārtības dienestu Schutzmannschaften iedalīja piecās grupās:

Schutzmannschaft (Einzeldienst) in den Stadten (Stadtschutzmannschaft) -
Pilsētas kārtības dienests (savrupdienests).
Schutzmannschaft (Einzeldienst) aufdem Lande - Lauku kārtības dienests
(savrupdienests).
Schutzmannschaft in geschlossenen Einheiten - Slēgto vienību kārtības
dienests.
Feuerschutzmannschaft - Ugunsdzēsēju kārtības dienests.
Hilfsschutzmannschaft - Kārtības palīgdienests.

Šajā dokumentā skaidri tiek tuvāk aprakstītas arī slēgtās vienības - ka tās sadalāmas bataljonos, rotās, vados un grupās, ka tām piekomandējami vācu uzraudzības virsnieki (Aufsicht$offiziere) utt. Ar to tika likts pamats plašajai slēgto vienību formēšanai 1942. gada sākumā.

1942. gadā oficiālais apzīmējums slēgtajām vienībām latviešu valodā vispirms bija "kārtības dienesta vienības", resp., "kārtības dienesta bataljoni". Sākot ar

1942. gada 11. jūniju, tās sāka saukt par aizsardzības dienesta vienībām, resp.,
aizsardzības dienesta bataljoniem. Lai reiz par visām reizēm latviešu valodā
ieviestu vienveidību, 1942. gada 25. augustā izdeva pavēli, ka vācu Schutzmann-
schafts-Bataillon turpmāk latviski jātulko kā "aizsardzības bataljons" un jālieto "tāds
un tāds latviešu aizsardzības bataljons". 1943. gada 24. maijā SS reihsfirers
Himlers "apbalvoja" līdzšinējos latviešu aizsardzības bataljonus ar nosaukumu
"latviešu poiicijas bataljoni", ar to atzīstot šo bataljonu līdz šim parādīto teicamo
stāju. Līdz ar to policijas bataljoni kļuva arī par Latviešu leģiona sastāvdaļu.Tautas valodā Schutzmannschaft apzīmēšanai bija izplatīti vardi "šucmanis, -ņi", "šucmaņu bataljons" utt. Padomju laikā šis vārds tika ieviests latviešu literārajā valodā. Arī padomju laika vēstures darbos tas bieži vien sastopams kā līdzvērtīgs blakus lietotajiem vārdiem "policijas bataljoni".

Turpmāk tekstā kā pamatapzīmējums vācu vārdam Schutzmannschafts-Batail-lone tiks lietots "policijas bataljoni", izņemot īpašus gadījumus, kad, aprakstot noteiktu laikposmu vai notikumu, īiks lietots šī laika oficiālais apzīmējums latviešu valodā.

II. Pētniecības problēmas par policijas bataljoniem un holokaustu

Holokausīa pētniecībā aktuāli ir vairāki novirzieni. Viens ir lokālo aktivitāšu un iniciatīvu pētīšana - lemšanas process no "apakšas" -, novēršoties no pieņēmumiem, ka viss noticis, centrāli vadīts, pēc viena un tā paša modeļa. Ar šo ir saistīta arī koncentrēšanās uz hoiokausta norises izpētīšanu atsevišķās Austrumeiropas zemēs, pievēršoties arī tādiem jautājumiem kā, piemēram: vai varmācība pret ebrejiem būtu saistīta ar vietējām tradīcijām utt. Cits novirziens ir vaininieku (angl. perpetrator, vāc. Tater) grupas sīkāka analīze. Piemēram, degpunktā izvirza jautājumus, kāda loma ir cilvēka dabai un kultūrai, veidojot cilvēka uzvedību, kāda loma ir kognitīviem/ideoloģiskiem un kāda - situācijas/institūciju noteiktiem faktoriem, nosakot cilvēka motivāciju.

Ja pievēršas jautājumam par latviešu policijas bataljonu darbību un lomu, tad skaidrs, ka šis temats šodien labi iederētos kā Austrumeiropas valstu, tā arī vaininieku speciālajos pētīšanas novirzienos.

Šeit aplūkota sīkāka to darbu analīze, kuros apskatīta policijas bataljonu darbība, lai varētu redzēt, kādas līdz šim pētniecībā izvirzītas galvenās problēmas, un salīdzināt, kas bijis kopējs Ukrainas un Austrumzemes reihskomisariātos izveidotajiem bataljoniem, kā arī konstatēt, kas bijis specifisks, veidojot šos bataljonus tieši Latvijas ģenerālapgabalā.

Pēdējos desmit gados kā pirmais lielāku uzmanību policijas bataljoniem pievērsis ASV vēsturnieks Ričards Braitmens (Richard Breitman). Šim jautājumam veltītajā darbā "Himmler's Police Auxiliahes in the occupied Soviet Temtories" Braitmens uzsver tieši Himlera tieksmi veidot no Baltijas ģenerālapgabalu un Ukrainas iedzīvotājiem sev pakļautus paramilitārus spēkus. Himleram izdevies gan pārvarēt civilo un militāro iestāžu mēģinājumus šos spēkus pakļaut savai kontrolei, gan arī nobremzēt vietējo iedzīvotāju plānus ar policijas bataljonu palīdzību īstenot savas nacionālās ieceres. Šie policijas bataljonu vīri nekļuva par vienkāršiem Kārtības policijas funkciju izpildītājiem, bet gan drīzāk par mobiliem

slepkavām, partizānu apkarotājiem vai arī par kaujas vienību piederīgajiem ārpus savas dzīves telpas. Himleram policijas bataljoni bija vajadzīgi arī, lai varētu masveidā iznīcināt iedzīvotājus. (Iznīcināšanas akcijas sevišķi izvērsa pret ebrejiem, čigāniem un citām, pēc nacistu rases teorijas, mazāk vērtīgām cilvēku grupām, kā arī partizāniem.) Vēl vācieši gribēja panākt, lai nevācieši arī nākotnē piedalītos ebreju iznīcināšanā, t.L, lai citādā veidā turpinātu tūliņ pēc 1941. gada 22. jūnija vācu slepeni inspirēto ebreju grautiņu darbu.

Savā nākamajā darbā "Himmler and the 'Terrible Secret' among the Execu-tioners" Braitmens mēģina rast skaidrojumu tam, kāpēc Himlers okupētajās padomju teritorijās izmantoja vietējos iedzīvotājus, lai realizētu masu slepkavības.Viens iemesls esot bijis tas, ka masu slepkavošanas atstājot uz vācu tautības šāvējiem paliekošas psihiskas sekas, par ko Himleram ienāca sūdzības no atbildīgiem eksekūciju vadītājiem. Kā pēc kara amerikāņu nopratinātājiem liecināja Ēriks fon dem Bahs-Celevskis (Erich von dem Bach-Zelewski), kurš 1941. gadā bija Augstākais SS un policijas vadītājs Viduskrievijā (HSSPF RuHland-Mitte), bet vēlāk - partizānu apkarošanas vadītājs, tad vācieši un viduseiropieši izrādījušies masu eksekūcijām nepiemēroti (šā iemesla dēļ vācieši sākuši būvēt iznīcināšanas nometnes). Toties Staļinam, kā tālāk izteicās Bahs-Celevskis, šādām vajadzībām vienmēr esot bijuši cilvēki, piemēram, latvieši."

Pēc Braitmena domām, "nacistu koncepts, ka atsevišķas tautas vai rases ir piemērotas, lai izdarītu masu slepkavības, un citas ne, palīdz izskaidrot nacistu inspirētos austrumeiropiešu ebreju grautiņus, kuru nacionālisms, antikomunisms un antisemītisms tika izmantots nacistu nolūkiem. Pēc tam SS izmantoja latviešu, lietuviešu un ukraiņu eksekūciju komandas gan viņu dzimtenē, gan arī ārpus tās [..]. Arī tad, ja dažbrīd daži nevācieši neapstrīdami vajāja un slepkavoja ebrejus pēc pašu iniciatīvas, tomēr ir pārliecinoši pierādījumi, ka SS un policijas iestādes kontrolēja vispārējo politiku pret ebrejiem kā padomju teritorijā, tā arī citur."

ASV vēsturnieka Raula Hilberga (Raul Hilberg) grāmatā "Perpetrators, Victims, Bystanders" tiek uzsvērta baltiešu policijas nozīmīgā loma Austrumos, realizējot nacionālsociālistu varas un rases politiku. Latviešu bataljoni, minot atsevišķus piemērus, bijuši iesaistīti ebreju vajāšanās un slepkavošanā kā pašā Latvijā, tā arī Baltkrievijā, Ukrainā un Polijā. Hilbergs šajā darbā brīvi un plaši tulko un lieto "brīvprātības" jēdzienu, visus, kas kaut kādā veidā kalpoja vai strādāja vāciešu labā, dēvēdams par brīvprātīgajiem.

ASV vēsturnieka Kristofera Brauninga (Christopher R. Browning) pētījums par vāciešu 101. rezerves policijas bataljonu ir pirmais tāda veida darbs, kurā sīki aprakstīta vienas slēgtās vienības darbība un tuvāk analizēti atsevišķo vienības locekļu rīcības motīvi. Centrā ir jautājums, kā normāli vīri varēja kļūt par masu

slepkavām.²¹ Lai to izskaidrotu, pēc Brauninga domām, jautājumam jāpieiet no dažādiem aspektiem, ka atbildes varēs dot tikai ar "multikauzālu" izskaidrojumu palīdzību. Lai izskaidrotu vaininieku (perpetrator, Tāter) rīcības motīvus, ir jāanalizē gan ideoloģijas un kultūras, gan arī organizācijas un situācijas ietekme uz indivīdu. Tā kā visi vāciešu slepkavību upuri nebija tikai ebreji un visi ebreju slepkavas nebija tikai vācieši, tad ir vajadzīgs plašs spektrs, lai novērtētu slepkavu rīcības iemeslus.²²

Turpretī ASV vēsturnieks Daniels Goldhāgens (Daniel J. Goldhagen) savā, it sevišķi Vācijā, ievērību guvušajā darbā "Hitler's Willing Executioners" vismaz attiecībā uz vāciešiem uzsver, ka ir iespējams monokauzāls izskaidrojums. Kaut par nevācu tautu piederīgajiem, kas vāciešiem palīdzēja ebreju slepkavošanā, vēl trūkstot pietiekošu pētījumu, tomēr paša Goldhāgena izteiktais norāda, ka arī šai gadījumā šo nevācu slepkavu rīcība būtu izskaidrojama monokauzāli:

"Visnozīmīgākās grupas, kuras vāciešiem palīdzēja ebreju slepkavošanā, bija ukraiņi, latvieši un lietuvieši, par kurām var teikt divas lietas. Tās nāca no kultūrām, kuras bija dziļi antisemītiskas, un pieejamās zināšanas, lai arī cik maz to būtu, par vīriem, kas palīdzēja vāciešiem, mūs vedina uz domām, ka daudzus no viņiem vadīja spēcīgs naids pret ebrejiem."²³

Vietējo iedzīvotāju policijas darbībai Baltkrievijā un Ukrainā ir pievērsies ASV vēsturnieks Martins Dīns (Martin Dean). Šo okupēto apgabalu policijai bijusi liela nozīmē "otrajā slepkavošanas fāzē" 1942. gada vasarā un rudenī. Bez policijas vietējo spēku palīdzības vāciešiem būtu bijis daudz grūtāk īstenot savus plānus. Policijas pulki nepiedalījās tikai akcijās pret ebrejiem vai partizāniem vien, bet tiem arī bija liela nozīme pārtikas produktu rekvizīcijas akcijās un darbaspēka "sagūstīšanā", kuru pēc tam nosūtīja uz Vāciju. Lai saprastu holokaustu, ir nepieciešams ievērot kolaborāciju Austrumos. "Vietējo piedalīšanās šajos šausmīgajos noziegumos nekādā ziņā nemazina vāciešu atbildību, bet tā kļūst par nozīmīgu parādību hoiokaustā šajos apgabalos." Dīns arī apšauba, vai vietējo iedzīvotāju piedalīšanos nacistiskajos noziegumos noteica tikai rases naida motīvi vien.

Ukrainas policijas struktūrām, ieskaitot policijas bataljonus, speciālā pētījumā pievērsies Vācijas vēsturnieks Franks Golčevskis (Frank Golczevvski) - "Organe der deutschen Besatzungsmacht; die ukrainischen Schutzmannschaften". Pēc viņa uzskatiem, nevar būt runa, ka vāciešu okupācijas politika Austrumeiropā būtu sekojusi kādam loģiskam, pārdomātam, vispārējam plānam. Skaidrs, ka vāciešiem okupēto apgabalu pārvaldīšanai bija nepieciešama vietējo iedzīvotāju palīdzība. Sevišķi Ukrainā šī vietējo policijas formējumu līdzdalība bijusi ļoti būtisks okupācijas pārvaldes elements. Toties no šī fakta nedrīkstot izdarīt nepareizu, vispārēju secinājumu, ka līdz ar to vietējie "palīgi" vieni paši būtu atbildīgi par vācu okupantu

noziegumiem. Atbildības jautājums neesot tik vienkāršs. Esot jāievēro ar vāciešu okupācijas politiku radītie "iekšējā ienaidnieka" tēli, politiskā pavedināšana, dažādie draudi un spaidi, kā arī daudz kas cits. Kā vācu darbība un plāni, iā arī vietējo iedzīvotāju motīvi un darbība jāanalizē vienlaicīgi. Vienkārši ar cilvēka rīcības cēloņa izskaidrojumu, piemēram, nacionālisms, vien nepietiek, lai izprastu notikumus vācu okupētajā Ukrainā. Lai varētu turpināt šo skaidrojumu, darbs jāsāk ar rūpīgu faktu apkopošanu.

Vācu vēsturnieka Pētera Longeriha (Peter Longerich) apjomīgajā darbā "Poiitik der Vernichtung. Eine Gesamtdarsteliung der nationalsozialistischen Judenver-folgung" īsa nodaļa veltīta arī policijas bataljoniem. Autors uzsver, ka "policijas bataljoni blakus karagūstekņu apsargāšanai un svarīgu militāru objektu nodrošināšanai galvenokārt tika iesaistīti ebreju un komunistu masveida slepkavībās, "tīrīšanas" un partizānu akcijās, kuru upuri aīkal bija par "bandu atbalstītājiem" aizdomās turētie ebreji".²⁸ Kā tipisks piemērs policijas bataljonu iesaistīšanai akcijās pret ebrejiem tiek minēts lietuviešu 12. policijas bataljons.

Par Lietuvā izveidotajiem policijas bataljoniem vispārēju pārskatu sniedz Arūns Bubnis (Arūnas Bubnys) savos pētījumos par vācu okupāciju. Autors arī mēģina precizēt bataljonu kopskaitu, nonākot pie 20, resp., 21 bataljona, kas Lietuvā saformēts okupācijas laikā. (Līdz šim literatūrā minētais bataljonu kopskaits ir 23³¹ vai pat 35 bataljoni,) Citos darbos Bubnis ir tuvāk analizējis lietuviešu policijas atsevišķu bataljonu darbību. Tā, piemēram, 2. un 252. bataljons tieši vai netieši arī izmantots pret ebrejiem vērstās akcijās. Citādi bataljonu galvenais uzdevums bijis militāru objektu apsargāšana. 253. bataljons galvenokārt bijis iesaistīts padomju un poļu partizānu apkarošanā, kaut arī bataljonam atsevišķos gadījumos bijis jāpiedalās darbaspēka gūstīšanas akcijās. īss pārskats par lietuviešu policijas bataljoniem atrodams arī Knuta Štanga (Knut Stang) pētījumā, kurā citādi galvenā uzmanība pievērsta lietuviešu palīgpolicijas formācijām okupācijas pirmajos mēnešos. Štangs veltījis arī speciālu darbu 2., resp., 12. policijas bataljona gaitu aprakstīšanai.

Dati par igauņu bataljoniem atrodami Augusta Jursa (AugustJurs) sastādītajā grāmatā par igauņu brīvības cīnītājiem, kā arī daudzsējumu publikācijā par Igauniju Otrā pasaules kara laikā.

Pamatdarbs par latviešu policijas bataljoniem ir sērijas "Latviešu karavīrs Otra pasaules kara laikā" 2. sējums. Latviešu policijas bataljonu lomai ebreju iznīcināšanā, kaut arī tikai īsumā, pievērsies arī Andrievs Ezergailis. Autors sīkāk iztirzā 20. bataljona darbību, kura uzdevumos ietilpa arī Rīgas geto apsargāšana; 18. bataljona lomu 1942. gada ebreju iznīcināšanas akcijā Sloņimā, par ko 1961. gadā Rīgā tiesāja deviņus bataljona dalībniekus (A. Ezergailis apšauba

padomju tiesas izmeklēšanas metodes un rezultātus); 22. un 272. bataljona gaitas Varšavā, veicot geto ārējās apsardzes dienestu no 1942. gada augusta līdz oktobrim, lielās geto "tīrīšanas", resp., ebreju izvešanas akcijas laikā (par latviešu bataljonu darbību Varšavā holokausta literatūrā ir parādījušās ļoti pretrunīgas ziņas).

Par latviešu policijas bataljonu darbību Baltkrievijā tagad pieejams Baltkrievijas vēsturnieka Alekseja Ļitvina pārskats. Pēc viņa sniegtajām ziņām, Baltkrievijā vācu okupācijas laikā darbojušies 26 latviešu policijas bataljoni. Tie "baltkrievu tautas vēsturiskajā atmiņā [..] ir palikuši kā soda ekspedīciju dalībnieki, no kuriem daudzi runāja krieviski un izcēlās ar nežēlību pret baltkrieviem". Kaut Ļitvins savu darbu balsta uz dažādu arhīvu avotiem, tomēr daži minētie bataljonu numuri izraisa izbrīnu, piemēram, 208., 231., 347., 432,, 546. un 860. Tādu numuru latviešu bataljoniem vispār nebija.

Latviešu policijas bataljonu veidošanu visai sīki ir aprakstījis latviešu vēsturnieks Haralds BiezaTs. Viņš šai sakarībā sevišķi izceļ divas lietas:

dažu latviešu virsnieku aktīvo lomu slēgtu militāru formējumu veidošanā
[Vācieši izmantoja viņu vēlēšanos aktīvi cīnīties frontē.] un
piespiedu raksturu, kāds bija 9. februāra pavēlei un ar to saistītai "lielajai
vervēšanas akcijai" ("GroRwerbung furdie lettischen Schutzmannschaften"), runājot
pat par "formālu piespiedu mobilizāciju".⁴⁴ Tomēr gluži nevar pievienoties Biezā
uzskatam par "formālu piespiedu mobilizāciju". Neapšaubāmi, ka šai vervēšanas
akcijai bija savi piespiedu elementi. Vervēšana nenotika tikai ar plakātiem, uzsau
kumiem radio, uzsaukumiem un rakstiem presē un vervēšanas sanāksmēm vien,
bet tika izsūtītas arī iesaukšanas pavēles (Gestellungsbefehl).

Plašāka vispārēja pētījuma par austrumos izveidotajiem policijas bataljoniem līdz šai dienai vēl trūkst. Vispārēju pārskatu par austrumu tautu policijas bataljoniem sniedz Georgs Tesins.

III. Secinājumi un darba hipotēzes

Turpmākajam pētniecības darbam par latviešu policijas slēgtajiem bataljoniem jāizvirza 10 temati vaitematu loki.

1. Literatūrā latviešu policijas bataljonus bieži vien dēvē par "tīrām" brīvprātīgo vienībām (sk., piemēram, Hilbergu). Toties Biezais pārstāv viedokli, ka, sākot ar "lielo vervēšanas akciju" 1942. gada februārī, vairs nevar runāt par brīvprātību.

Rodas jautājumi: kāda bija policijas bataljonu komplektēšanas norise? Kā tulkot "brīvprātības" jēdzienu? (Ko vispār nozīmē "brīvprātība" okupācijas apstākļos?) Cik bataljonu sastāvēja no brīvprātīgajiem, cik - no "norīkotiem" un piespiedu kārtā mobilizētajiem?

Kāpēc veidoja latviešu policijas bataljonus un kādām vajadzībām? Vai to
noteica vācu personāla trūkums armijas aizmugures apgabalu pārvaldīšanai? Vai
tās bija armijas vajadzības, lai aizpildītu robus frontē? Vai Himleram bija vajadzīgas
speciālas vienības cilvēku masveida slepkavošanai? Vai policijas bataljoni arī ietilpa
Himlera SS armijas veidošanas plānos?
Cik pamatotas ir Braitmena tēzes, ka policijas bataljoniem bija jāturpina ar
grautiņiem aizsāktais ebreju iznīcināšanas darbs, lai arī turpmāk pasaulei varētu
parādīt, ka vietējie iedzīvotāji (šī pētījuma gadījumā - latvieši) to dara paši un
turklāt brīvprātīgi?
Cik pamatota cita Braitmena izvirzītā tēze, ka nacisti uzskatījuši dažas
tautas par piemērotām, lai masveidā apšautu cilvēkus (austrumeiropieši, bet jo
sevišķi latvieši), toties citas šim eksekūciju darbam neesot derīgas (piemēram,
vācieši un citi rietumeiropieši)?
Vai paši latvieši varēja ietekmēt slēgto vienību formēšanas gaitu? Kāds
efekts bija mēģinājumiem organizēt savas militārās vienības un tās iesaistīt vācu
armijas rindās?
Kāda bija latviešu policijas bataljonu loma okupācijas varas represīvajā
sistēmā: pasākumos pret ebrejiem un ebreju iznīcināšanā (ieskaitot geto apsar
gāšanu un likvidēšanu); partizānu apkarošanā; citās represīvās darbībās pret civil
iedzīvotājiem (darbaspēka "sagādāšana", dažādi sardzes dienesti, lauksaimniecības
produktu rekvizīcijas u.c). Te būtu jāizpēta katra atsevišķa bataljona darbība.
Kāda nozīme latviešu policijas bataljoniem bija frontes dienestā? (Arī te
būtu jāpēta katra atsevišķa frontē iesaistīta bataljona darbība.)
Kāda bija latviešu policijas bataljonu locekļu demogrāfiskā un sociālā
struktūra? (Te būtu jāveic biogrāfisko datu analīze.)
Kādu motīvu vadīti brīvprātīgie iestājās policijas bataljonu dienestā? Ko viņi
zināja par saviem turpmākajiem dienesta uzdevumiem? Ko par ebreju iznīcināšanu?

(Šai sakarībā sīkāk jāpārbauda Latvijas Zemes pašpārvaldes konstatējums, ka latviešu policijas bataljonu vīri ir "tikai kara algotņi, kuru darbs tiek samaksāts".)

10. Kas kopējs un kas atšķirīgs policijas bataljonu formēšanā Latvijā, Lietuvā,
Igaunijā un Ukrainā?

Pirms var izdarīt secinājumus un vispārinājumus par latviešu policijas darbību un lomu vācu okupācijas laikā, rūpīgi jāapzina un jāizvērtē viss faktuālais materiāls, kā to Ukrainas gadījumā ieteica arī Golčevskis. Ar drošas faktu bāzes palīdzību tad varēsim izdarīt attiecīgos secinājumus, vispārinājumus un salīdzinājumus, kā arī izteikt vērtējumus. Kādā veidā šāds darbs papildinās līdzšinējo ainu, vai tas to niansēs, vai tas pat liks mainīt dažu labu uzskatu par latviešu bataljonu lomu vācu okupācijas laika represīvajās struktūrās, jo sevišķi holokaustā, to rādīs nākotne.

Blog

Комиссия историков Латвии Комиссия историков Латвии