Реферат: Международные Финансовые Институты
Latvijas Universitāte
Ekonomikas un vadības fakultāte
Finansu institūts
Referātu tēma:
Starptautiskās finansu institūcijas struktūra un to darbība
Finansu menedžeri
2F3 kursa studenti
Antons Kresļinš
St.apl. EkFm980261
EkFm980290
EkFm980323
Zinātniskais Vadītājs
Rīga 2000
Saturs
Ievads
1. Starptautiskās finansu institūcijas
2. Starptautiskās finansu institūciju struktūra un
sadarbība ar Latviju
3. Starptautiskā ekonomiskā palīdzība
3.1 Starptautiskās finansu un investīciju plūsmas
4.Kur Latvijai ņemt līdzekļus investīciju
finansēšanai
Literatūru un avotu saraksts.
citādu rīcību starptautiskās ekonomikas pasākumos.
pie kuriem pieder starptautiskās investīcijas. vispirms
nepieciešams noskaidrot starptautiskās ekonomikas galvenās
mūsdienu ievirzes un likumsakarības.
Starptautiskā ekonomika patlaban pārdzīvo kārtējo
destabilizācijas periodu, kuru amerikāņu autori dēvē
par proporciju krīzi (crisis of proportions). Šim periodam
raksturīga agrāko ASV dominējošo pozīciju
augoša erozija, kas saistīta ar Japānas, Vācijas un
tā saucamo Klusā okeāna piekrastes jauno industrializēto
valstu nepieredzētu ekonomiskās varas un ietekmes kāpumu.
Pasaules ekonomikas problēmas ir atkarīgas arī no vairākiem
galvenajiem, savstarpēji saistītiem, agrāk neparedzētiem un
nevadāmiem fenomeniem. Pirmais un vissmagākais ir trešās
pasaules milzīgo parādu problēma. Šī tendence
iezīmējās septiņdesmito gadu sākumā, un
šīs grupas valstu parādi jau pārsniegusi 1 triljonu USD,
kas apdraud visu starptautisko finansiālo sistēmu. Parādnieku
valstis parāda apkalpošanai nepieciešamo augošo summu,
rezultātā šo valstu dzīves līmenis kļuvis
zemāks nekā pirms 25 gadiem. Šis fenomens noteikti
Jāņem vērā Latvijā, pēc iespējas
ierobežojot nepārdomātu ārvalstu kredītu
ņemšanu un to pieaugumu.
Nākamais starptautiskās ekonomiskās situācijas fenomens ir
katastrofāli augošais ASV budžeta deficīts, kas
piecu gadu laikā vairāk kā divkāršojies, un procentu
maksāšana par šiem parādiem sasniegusi budžeta izmaksu
trešo augstāko vietu pēc aizsardzības un sociālās
nodrošināšanas izdevumiem.
Trešais fenomens ir ASV 400 miljardu USD ārējais parāds,
kas veidojās no ārvalstu investīciju pārsvara
Savienotajās Valstis pār amerikāņu investīcijām
ārvalstis. Agrākās amerikāņu cerības uz
pelņas pieplūdumu valstī no ārvalstu investīcijām
sagrāva ar 1985. gadu iestājusies augošā negatīvā
ārējās tirdzniecības bilance.
Vienlaicīgi ar to, ka ASV kļuva par lielāko pasaules
parādnieku, Japāna kļuva par pasaules lielāko kreditoru,
aiz kuras cieši seko Vācija. Bet Vācijas kreditoriem ir divas
iespējas - vai nu izmantot pozitīvās eksporta bilances summas
pašai savas tautsaimniecības attīstībai un dzīves
standarta celšanai, vai arī tā var investēt eksporta
pelnu valsti, ar kuru tai ir tirdzniecības disbilance. Jebkurā
gadījumā neviena no šim problēmām nav
atrisināma bez kompleksas starpnacionālas pieejas.
Nākamais pasaules ekonomikas fenomens ir postkomunisma valstu pāreja
uz brīvā tirgus ekonomiku, kas saistīta ar lieliem
izdevumiem un ārvalstu investīciju piesaistīšanu.
Tā Vācijas apvienošanās un VDR integrācija 1993.
gadā jau maksājusi Vācijai daudz lielākas summas nekā
plānots. līdz ar to tika ieviesti jauni nodokļi un
devalvēta vācu marka. Tas radīja lielas problēmas VFR
ekonomikai.
Vācijas ekonomiskā atkalapvienošana sākās ar
Rietumvācijas markas ieviešanu Austrumvācijā 1990. gada
2. jūlijā. Formālā Vācijas apvienošana notika
tikai 1990. gada 3. oktobri. Tomēr Austrumvācijas
situācijā tirgus ekonomikas ieviešana ir unikāla un nav
salīdzināma ar citām postkomunisma valstīm.
1990. gadā Austrumvācijas neto kopprodukts (GDP) nokritās par
16%, bet 1991. gadā jau par 30%. Tika izplatīts mīts par to.
ka vainojams Austrumeiropas tirgus sabrukums. Patiesībā vispirms
vainojams bija nevis tas. ka bija sabrucis tirgus. Pēc
Austrumvācijas produkcijas pieprasījums bija joprojām.
Galvenais iemesls bija tas, ka Austrumvācijas tirgū
pašmāju ražotājus izkonkurēja Rietumvācijas
rūpnieki ne tik daudz pēc kvalitātes
rādītājiem, kā tāpēc, ka Rietumvācijas
produkcija bija lētāka. Tajā pašā laikā,
kad Austrumvācijas ražošana un eksports cieta no
faktiskās valūtas revalvācijas, kā arī lielas algu
pacelšanas. Čehoslovakija, Polija un Ungārija samērā
ātri paplašināja savus tirgus Rietumos, jo savlaicīgi
devalvēja valūtu.
Austrumvācu rūpnieki uz to nekādi nereaģēja.
Rūpniecības vadība vispār "neeksistēja", jo
rūpniecība piederēja valstij un to pārvaldīja
Rietumvācijas izveidotā privatizācijas aģentūra
"Treuhand-Anstalt"", kuras uzdevums bija privatizēt, nevis
racionāli vadīt rūpniecību.
Šo mācību Latvijai būtu lieti ņemt vēra, jo
arī pie mums vairāki minētie elementi sakrita. Ne
Godmaņa, ne Birkava valdības laikā valsts rūpniecība
efektīvi vadīta netika, nekāda rūpniecības
atveseļošanas programma netika izveidota, bet Birkava valdība
vispār atteicās veidot rūpniecības programmu.
paziņojot, ka ar rūpniecību visu automātiski
izkārtošot tirgus mehānismi.
Turpmāko divu gadu laikā Austrumvācijā iestājās
zināma ekonomiskā atveseļošanās ar produkcijas
pieaugumu 7% 1993. gadā un gaidāmo pieaugumu ap 5% 1994. gadā.
Investīciju koeficients (rate of investment) bija ļoti augsts -
50%, taču bija gaidāma tā samazināšanās
līdz 40%. Vislielākais pieaugums bija vērojams tieši to
preču ražošanā, kas tiek izmantotas
investīcijās (investment goods), piemēram, metāla
konstrukcijas celtniecībai.
Loti interesanta ir arī Ķīnas pieredze. Līdz 1500.
gadam Ķīnā bija pasaules visattīstītākā
civilizācija. Pēc tam to apsteidza Eiropa. Taču
kops 1978. gada, Ķīna pasaulei demonstrējusi unikālus
attīstības tempus, kad valsts bruto nacionālais produkts
pieaudzis vidēji par 9% gadā. Līdz ar to var piepildīties
prognoze, ka 2002. gadā Ķīnas ekonomika pārsniegs 1978.
gada līmeni 8 reizes, sasniedzot Japānas. Taivanas un
Dienvidkorejas labākos pieauguma rādītājus labākajos
gados. Jau patlaban Ķīnā ir pasaules trešā -
ceturtā lielākā ekonomika. Tāpēc amerikāņu
ekonomisti nākuši pie slēdziena, ka ASV ekonomika nebūs
konkurētspējīga pasaulē, ja tā nebūs
konkurētspējīga Ķīnā.
Kopš šī gadsimta sešdesmitajiem gadiem par galveno
attīstīto valstu tautsaimniecības ievirzi
kļuvusi ekonomikas internacionalizācija. Arī visa
divdesmitā gadsimta laikā vērojama izteikta politiskās un
ekonomiskās integrācijas tendence. kas īpaši
spēcīgi izpaužas Eiropā. Sākumu lai nosprauda ar 1957.
gada Romas līgumu par Eiropas Ekonomiskās savienības (European
Economic Community) izveidošanu. kad sāka pakāpeniski
iedibināt kapitāla, preču un darbaspēka brīvās
pārvietošanās principu dalībvalstu vidū.
Kapitāla pārvietošanās brīvību noteica EEC
līguma 67. un 73. pants. 67. pantā bija deklarēts, ka
"dalībvalstis savstarpēji progresīvi atcels visus
kapitāla pārvietošanās (movement of capital)
ierobežojumus, kas pieder dalībvalstis pastāvīgi
dzīvojošām personām, un jebkuru uz pilsonību vai
pušu pastāvīgo domicilu vai vietu, kur šis kapitāls
ir investēts, pamatotu diskrimināciju" (domāts kapitāla -
J.B.).
Kas domāts ar terminu "kapitāls", līgumā nav izskaidrots.
Taču šis monogrāfijas kontekstā to noskaidrot ir visai
būtiski. Tiesas precendents Regina v Thompson, Jonson and Woodwiss
izskaidro, ka ar šo terminu saprotamas arī dargmetalu monētas.
Precedents carbone v Ministero del Tesoro izskaidro, ka ar kapitālu
saprotama arī ārvalstu valūta (foreign exchange) un fondu
investīcijas (investment of funds). Taču vienkāršs naudas
pārvedums nav tulkojams EEC līguma 67. panta izpratnē.
Šī panta izpratnē kapitāla pārvietošanās
brīvība tiek īstenota vienīgi tad, ja tā ir
saistīta ar preču un pakalpojumu pārvietošanos.
Šis integrācijas process tagad iegājis jaunā
stadijā. 1985. gadā Rietumeiropas valstu vadītāji
paziņoja, ka tie vēlas izveidot pilnīgi unificētu
apvienības iekšējo tirgu, un griezās pie Eiropas
Komisijas, lai tā sagatavotu priekšlikumus jaunas savienības
izveidošanai 1992. gadā. Atbildot uz šo priekšlikumu,
Komisija 1985. gadā publicēja savu "Balto grāmatu" (White
Paper), kura bija noteiktas nepieciešamās programmas kopā ar
to īstenošanas kalendāra plānu. Viens no
svarīgākajiem šī plāna noteikumiem atkal bija
kapitāla brīva pārvietošanās, kas Eiropas
Ekonomiskajā asociācijā (EEA) attiecībā uz
īstermiņa kapitāla kustību (short-term capital movement)
praksē tika ieviesta 1990. gada 1. jūlijā tikai
deviņās dalībvalstis. Grieķija, Portugāle,
Spānija un Īrija noteica pārejas periodu.
Tikai saskaņā ar šo lēmumu EEA dalībvalstu
pilsoņi ieguva iespēju atvērt banku rēķinus
jebkurā citā dalībvalsti un pārvest neierobežotas
summas no vienas dalībvalsts uz otru. Šādu kapitāla
pārvietošanās brīvību Latvijas Banka bez visiem
starptautiskajiem līgumiem akceptēja jau ar Latvijas rubļa
ieviešanu 1991. gadā.
Šī integrācijas procesa rezultātā 1992. gada 7.
februāri Māstrihtā tika parakstīts Līgums par
Eiropas Savienību (Treaty Establishing the European Community), kas
saīsināti tiek dēvēts par Māstrihtas līgumu.
Tā paša gada 7. aprīlī to ratificēja Eiropas
parlaments.
Līguma mērķis, kas noteikts Vispārīgo noteikumu B
pantā, ir šāds:
"...sekmēt sabalansētu un pastāvīgu ekonomisko un
sociālo progresu, īpaši izveidojot telpu bez
iekšējām robežām, stiprinot ekonomisko un
sociālo sadarbību un izveidojot ekonomisko un monetāro
savienību, tajā skaitā noteikti iedibinot vienotu
valūtu saskaņā ar līguma noteikumiem.Ф
Līguma 3. panta (c) daļā šis pats jautājums
deklarēts kā apņemšanās izveidot "iekšējo
(respektīvi, savienības iekšējo - J.B.) tirgu, kuru
raksturo visu šķēršļu atcelšana brīvai
preču, personu un kapitāla kustībai dalībvalstu
starpā.
3.a panta 1. daļā šis "iekšējais tirgus" raksturots
ar "kopējiem mērķiem, kas tiek īstenoti saskaņa ar
atklāta tirgus ekonomiku (open market economy) ar brīvas
konkurences principiem".
3.a panta 2. daļā pasludināta "stingri fiksēta valūtu
(irrevocable) apmaiņas kursa noteikšana, kas novedis pie vienotas
valūtas ECU (European Currency Unit) ieviešanas, bet 3.
daļā noteikti šādi Eiropas Savienības galvenie
principi: "stabilas cenas, saprātīgs <veselīgs> (sound)
publisko finansu un monetārais stāvoklis un sabalansēta
maksājumu bilance.
Šis integrācijas process, bez jau minētajiem, notika
šādu būtisku agrākās Eiropas norēķinu
sistēmas krīzes (angļu saīsinājums - ERM) faktoru
ietekmē:
Ч dažu ES valstu, piemēram, Lielbritānijas, Itālijas un
Spānijas, konverģences problēmas;
- Vācijas atkalapvienošanās izraisītā inflācija
VFR, kas tur izraisīja stingrākas monetārās politikas
ieviešanu līdz 1992. gadam un pēc tam lēnu depozīta
likmju krišanos (tas vērā liekams Latvijā - J.B.);
- Eiropas ekonomikas kritums (recession), kas iestājās 1992.gada
pavasari un turpinājās līdz 1993. gada vasarai ar rekorda zemu
dolāra kursu 1992. gadā;
- konceptuālais konflikts nelielās ERM ar zemu inflāciju
valstis starp to valūtas stabilitāti un pašmāju spiedienu
kredīta likmju samazināšanās virzienā (Latvijā
arī vērā ņemams pasākums - J.B.);
- dāņu "nē" iepretim Eiropas Monetārajai savienībai
(European Monetary Union /EMD/).
. Starptautiskās finansu institūcijas.
Starptautisko ekonomisko attiecību īstenošanas gaitā to
dalībnieki neizbēgami iesaistās sarežģītā
starptautisko banku un finansu operāciju sistēmā.
Starptautiskā banka, kā jebkurš cits daudznacionāls
uzņēmums, ir institūcija, kas atrodas vienā valstī,
bet darbojas daudzās pasaules daļās ar nolūku sekmēt
tirdzniecību un pasaules valūtas sistēmas stabilizāciju.
Starptautiskajā banku darbībā piedalās valstu
centrālās, komercbankas un starptautiskās bankas, kas darbojas
ka starptautiskās starpvalstu organizācijas.
Centrālo banku uzdevums ir īstenot valstu monetāro politiku,
emitējot un laižot apgrozībā valsts valūtu,
kontrolējot tas krājumus, kā arī ārvalstu
valūtu un dārgmetālu valsts rezerves. Dažās
valstīs centrālas bankas atbild arī par finansu statistiku.
Pasaules valstu centrālo banku vidū visvarenāka ir
Japānas banka (Bank of Japan).
Absolūto vairākumu starptautiskas
uzņēmējdarbības transakciju īsteno gigantiskas
komercbankas, kas ir tik varenas, ka ir spējīgas ietekmēt
valstu politiku. Šo banku ir desmitiem tūkstošu, taču
galvenās no tām ir ap 50. Tām ir ļoti spēcīga
ietekme uz ekonomisko attīstību, izaugsmi un starptautisko
uzņēmējdarbību. Pēc skaita un rezervēm
pasaulē visbagātākās komercbankas atrodas
Japānā. Visas lielākas komercbankas ir iesaistītas
valūtas tirdzniecībā.
Kā jaunattīstības, tā arī postkomunisma zemju
attīstības programmas bieži finansē ar dažādu
ANO un ar to saistītu institūciju programmu un fondu, ka arī
starptautisko attīstības banku starpniecību.
Starptautiskās attīstības bankas pamatā aizdod naudu
tikai valdībām. Attīstības bankas iedala
starptautiskajās, nacionālajās un privātajās.
Nacionālās un privātās attīstības bankas dod
aizdevumus gandrīz vienīgi privātajam firmām."'
Caur starptautiskajām attīstības bankām un fondiem,
piemēram. 1991. gadā' palīdzībai un attīstībai
tika sadalīti 8,4 miljardi USD.
No augstāk minētas palīdzības summas 4,3 miljardi tika
sadalīti grantu veida, bet 4.1 miljards - kā koncesiju aizdevumi
ar Starptautiskās Attīstības asociācijas (International
Development Association /IDA/) starpniecību. Nekonfesionālie
aizdevumi, kurus sadalīja caur Pasaules Banku un Starptautisko Finansu
korporāciju, 1991. gadā bija 4 miljardi USD negatīvā
bilancē. Granti, kas tika piešķirti bēgļu,
humānās, speciālās ekonomiskās un katastrofu skarto
rajonu palīdzības garantēšanai, sasniedza 1.4 miljonus
USD.
Starptautisko attīstības banku vidū vadošā ir
Pasaules Bankas grupa, kurā ietilpst Starptautiskā Rekonstrukcijas
un attīstības banka. Starptautiskā Attīstības
asociācija un Starptautiskā Finansu korporācija.
Pasaulē pastāv vairākas starptautiskās investīcijas
apkalpojošās finansu institūcijas ar daudzpusēju
starptautisko organizāciju statusu.
2.Starptautiskās finansu institūciju struktūra un
sadarbība ar Latviju.
Visietekmīgākā no starptautiskajām bankām ir
Starptautiskā Rekonstrukcijas un attīstības banka
(International Bank of Reconstructlon and Development /IBRD/), kuru
dēvē arī par Pasaules Banku (PB) /World Bank/.
1944. gadā nelielā Bretonvudas (Bretton-Woods) ciematā
Jaunhempširā, ASV. 44 valstu pārstāvji sanāca
konferencē, kurā tie izveidoja Pasaules Banku un Starptautisko
Valūtas fondu (SVF). No tā laika abas šis starptautiskās
institūcijas ir pasaules monetārās sistēmas balsti. Gan
PB, gan SVF pieder tās dalībvalstīm, kuru 1992. gadā bija
173,bet 1994.gadā - 194.
PB visu pēckara pirmo gadu desmitu finansēja karā
izpostītās Rietumeiropas tautsaimniecības atjaunošanu.
Kad Eiropa atguva spēkus, PB pievērsās pasaules
nabadzīgāko valstu attīstības finansēšanai.
Kopš 1944. gada tā šiem nolūkiem izdevusi kredītus
par 210 miljardiem USD.
PB strādā 7 000 darbinieku. Tā piešķir kredītus
un tehnisko palīdzību ekonomiskās attīstības
projektiem ANO dalībvalstis no jaunattīstības un postkomunisma
zemju vidus. Banka arī sekmē citu sabiedrisko un privāto avotu
līdzdalību šajos finansēšanas projektos. 1992.
fiskālā gada laikā banka koncentrēja savu darbību
palīdzības sniegšanai jaunattīstības zemēm,
trūkumciešanas samazināšanai, privātā sektora
attīstības un vides saglabāšanas sekmēšanai.
Caur PB 1992. fiskālajā gadā 112 kredītos sadalīja
24 933 miljonus USD 43 valstīm. 1992. gadā PB bija 172
dalībvalstis. 1992. gadā bankā iestājās arī
Latvija. Zīmīgi, ka, balsojot par iestāšanos PB, LR
Augstākās padomes deputāti netika iepazīstināti ne
ar PB Statūtiem, ne ar izveidošanas līgumu.
Saskaņā ar Pasaules Bankas statūtiem tā piešķir
aizdevumus vienīgi šādos gadījumos:
- aizdevumam jābūt augstas prioritātes ražojošajai
sfērai un, izņemot speciālus gadījumus, tie
jāpielieto tā, lai tie atbilstu speciālo rekonstrukcijas un
attīstības projektu ārvalstu valūtu prasībām;
- ja aizņēmumu ņem kāds cits, izņemot valdības,
aizdevuma garantam jābūt tās dalībvalsts valdībai,
kuras teritorijā projekts atrodas, vai attiecīgās valsts
centrālajai bankai, vai līdzīgai institūcijai;
- dodot aizdevumus, bankai jārīkojas uzmanīgi,
pievēršot pietiekamu vērību tam apstāklim, vai
kredīta ņēmējs vai garants varēs izpildīt savas
saistības saskaņā ar aizdevuma līgumu;
- no bankas tiek īpaši pieprasīts darīt visu
nepieciešamo, lai garantētu, ka katrs aizdevums tiks izmantots
vienīgi tiem mērķiem, kam tas tika dots.
Pasaules Banka ir arī pēdējais aizdevējs (last resort
lender) tiem, kam visas pārējās kredīta institūcijas
atteikušas. PB kredītu var izlietot jebkurā tirgū, un to
nedrīkst saistīt ar priekšnoteikumiem īstenot to
noteiktā tirgū. Aizņēmuma priekšlikumam
jābalstās uz ekonomiskiem, nevis politiskiem apsvērumiem.
PB 1992. gadā vadīja 5 ieceltie (appointed) direktori" no pasaules
lielākajām finansu impērijām, viņu vietnieki un 17
ievēlētie (elected) direktori no citām valstīm. PB
prezidents bija Luiss T. Prestons, viceprezidents un speciālais
padomnieks - Villijs Vapenhanss (Preston, Wapenhans), trīs
izpilddirektori un vēl 11 viceprezidenti. Šis pašas
amatpersonas vada arī IFC un IDA, kas liecina par to ļoti lielo
faktisko varu.
Pasaules Bankas galvenās mītnes adrese ir: The World Bank. 1818 H
Street. N.W. Washington, D.C. 20433, United States. Tai ir sava
pārstāvnieciba pie ANO Nujorkā.
Pēc iestāšanās PB Latvijā ar Ministru Padomes
lēmumu Nr. 249 tika izveidota Pasaules Bankas un Eiropas Rekonstrukcijas
un attīstības
bankas kredītu programmas darba grupa (Project Implementation Unit), kam
pieņēma speciālu nolikumu.
Starptautiskais Valūtas fonds (SVF) (International Monetary Fund /IMF/)
tika radīts citiem mērķiem nekā PB. Veidojot SVF,
pasaules sabiedrība reaģēja uz pirmskara trīsdesmito gadu
lielās depresijas neatrisinātajām finansiālajām
problēmām, respektīvi, pēkšņām,
neparedzētām nacionālo valūtu kursu
svārstībām un pretišķībām starp
valdībām šajā sakarā.
Metode, kā ar to cīnīties, ir noteikta SVF Statūtos
tādējādi, ka dalībvalstīm jāļauj savu
valūtu brīva un neierobežota apmaiņa un
jāinformē SVF par tādām savām izmaiņām
finansu un monetārajā politikā, kas varētu ietekmēt
citu dalībvalstu ekonomiku. Dalībvalstis apņēmās
pēc iespējas pielāgot savu politiku SVF
rekomendācijām, lai sekmētu visas apvienības
vajadzības. Taču SVF nav primārā aizdevumu
institūcija kā PB. SVF ir pirmais un galvenais uzraugs (overseer)
pār dalībvalstu monetāro un valūtas apmaiņas kursu
politiku un seko to rīcības modelim.
SVF ir 2 000 darbinieku, un tam nav nodaļu pasaulē. Ir tikai
nelieli ofisi. SVF sekmē starptautisko sadarbību
monetārajā un finansu jomā, sekojot valūtas kursu
politikai dalībvalstīs. Tas tiek veikts ar konsultantu
palīdzību, kas analizē ekonomisko un finansu situāciju
dalībvalstīs un konsultēto valdības. Kopš Latvijas
iestāšanās SVF 1992. gadā šādi konsultanti bija
arī pie mums. Diemžēl pirms balsošanas par
iestāšanos SVF LR Augstākajā padomē no "ierindas"
deputātiem tikai viens tika iepazīstināts ar fonda
Statūtiem. 1992. gadā SVF paplašināja savu
palīdzību agrākajām centrālās
plānošanas valstīm, kas atradās pārejas
periodā.
1992. gadā SVF bija 175 dalībvalstis, 1994. gadā - vairāk
par 194, šobrīd 182. SVF izsniedz aizdevumus dalībvalstīm
nolūkā sasniegt sabalansētu to maksas bilanci, kas tiktu
apvienota ar ekonomisko izaugsmi un stabilu valūtas kursu. Metodes,
kuras IMF pielieto attiecībās ar dažādām
dalībvalstīm, ir atšķirīgas un atkarīgas no
konkrētās valsts mikro un makroekonomikas.
Pieeja SVF resursiem uz paplašinātiem pamatiem (enlarged access)
iespējama 90 līdz 110% ietvaros no katras valsts kvotas,
trīsgadu limiti ir 270-330%, bet kumulatīvie limiti (cumulative
limits) 400-440% kvotas ietvaros. 1991. gadā caur SVF tika
izmaksāti 8,2 miljardi, bet 1992. gadā tikai 5,3 miljardi USD un
13, 4 miljardi SDR pie 20,9 miljardus liela kopējā speciālo
aizņēmuma tiesību (special drowing right /SDR/) kapitāla.
SDR ir valūtas depozīts, ko katra dalībvalsts deponējusi
SVF tās starptautisko rezervju veidā. Atšķirībā
no citām rezervēm, piemēram, tādām ka zelts, SDR ir
"bezķermeniska" (intangable) vienība, kas paradās vienīgi
grāmatvedības ierakstu veidā šādās
valūtās: ASV dolāros, vācu markās, angļu
sterliņu mārciņās, franču frankos un
japāņu jenās.
1992. gadā SVF strauji paplašināja savu darbību,
pievēršot īpašu uzmanību postkomunisma tranzīta
valstu pārejai uz tirgus ekonomiku. Tehniskā SVF
palīdzība īpaši izpaudās konsultācijās
šo valstu centrālo banku un banku sistēmas, kā arī
regulējošās sistēmas, fiskālo institūciju,
nodokļu iekasēšanas un politikas, budžeta prakses un
sociālās nodrošināšanas izveidei. SVF
organizēja tranzīta ekonomikas (TE) valstu vadības kursus un
seminārus.
SVF vada pieci ieceltie (appointed) direktori un viņu vietnieki un 17
ievēlētie direktori. SVF administrācijas izpilddirektors ir
Mišels Kamdesi, viņa vietnieks ir Ričards D. Erbs (Michel
Camdesus, Richard D. Erb). Vadība sastāv vēl no 17
direktoriem.
SVF adrese ir: International Monetary Fund. 700 19th Street N.W. Washington,
D.C. 20431, United Sates.
SVF ir arī sava pārstāvniecība pie ANO Ņujorkā."
LR Augstākā padome 1992. gada 15. aprīli pieņēma
divus lēmumus un divus likumus: Par Latvijas Republikas
iestāšanos Starptautiskajā Valūtas fondā un Par
Latvijas Republikas iestāšanos Starptautiskajā Rekonstrukcijas
un attīstības bankā, tās apvienotajās
organizācijās un Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības
bankā. Pēdējā likuma 1. pantā deklarēta
iestāšanās bez minētajām institūcijām
arī Starptautiskajā Finansu korporācijā,
Starptautiskajā Attīstības asociācijā,
Daudzpusējā investīciju garantiju aģentūrā un
Starptautiskajā Investīciju strīdu noregulēšanas
centrā.
Kopš šī laika LR no SVF aizņēmusies vispirms 54,9
SDR (special drawing rights), saskaņā ar sistēmiskās
pārveides programmu divus aizņēmumus, katru par 22,875
miljoniem SDR, vēl divas daļas no nākamā aizdevuma
saskaņā ar rezerves vienošanos - kopā 9,15 miljonus SDR.
Tātad pavisam SVF Latvijai aizdevis 109,8 miljonus SDR, kas ir aptuveni
160 miljoni USD.
Kopējie Latvijas ārējie parādi 1994. gada augustā
sasniedza kritisku summu - vairāk par 300 miljoniem USD. 1994. gada
augustā LB prezidents E. Repše šo līmeni
salīdzinājumā ar nacionālo produktu uzskatīja par
bīstamu, bet finansu ministrs U. Osis par pieņemamu.
Starptautiskā Attīstības asociācija (International
Development Association /IDA/), kas ir saistīta ar PB, tika izveidota
1960. gadā. Tās uzdevums ir gādāt fondus
attīstības projektiem uz koncesiju noteikumu pamata
trūcīgākajām ANU dalībvalstīm, kuru
nacionālais ienākums uz vienu iedzīvotāju bija zem 610
USD, pēc atvieglotiem noteikumiem. Juridiski un finansiāli IDA no
Pasaules Bankas ir atdalīta, taču to pārvalda vienas un
tās pašas personas. Kredīti, kurus izsniedz IDA, ir
konvertējamās valūtās, un tie veidojas no Pasaules Bankas
peļņas summām. Šie kredīti tiek izsniegti bez
procentiem ar labvēlīgu termiņu pagarināšanu (grace
periode) līdz desmit gadiem un 35 - 40 gadu nomaksas termiņu
(maturity).
1992. finansu gadā IDA izsniedza kredītus par 6 549 miljoniem USD
49 valstīm.
1992. gadā Latvija kļuva par IDA locekli.
IDA pārvalda tā pati administrācija, kas pārvalda
Pasaules Banku. Arī adrese ir tā pati Vašingtonā un
Ņujorkā.
Starptautiskā Finansu korporācija (International Finance
Corporation /IFC/), kas arī ir saistīta ar IBRD, radīta 1956.
gadā. Tā ir daudzpusēja attīstības institūcija,
kas sekmē ekonomisko attīstību ANO dalībvalstīs -
jaunattīstības zemēs, atbalstot investīcijas
privātajā sektorā, sekmējot vietējo kapitāla
tirgu attīstību un stimulējot starptautisko privātā
tiešo aizdevumu kapitāla plūsmu bez valdības
garantijām. 1992. gadā tajā bija 146 dalībvalstis.
IFC organizē padomdevējus valdībām. 1992.
fiskālajā gadā ar IFC dalībvalstu finansiālo
atbalstu lika novadīti 3 300 miljoni USD 167 projektiem 51 valstī,
no tā 1 200 miljoni kredītos, 375 miljoni akcijās un 251
miljons garantijās. Visi IFC kredīti tika izsniegti pēc tirgus
likmēm.
IFC adrese ir tāda pati kā Pasaules Bankai. Tai ir arī ofiss
Ņujorkā pie ANO.
Starptautiskās finansu institūcijas var būt izveidotas
arī kā universālas organizācijas ANO ietvaros, kā
augstāk minētās. reģionālas vai kontinentālas
starptautiskās organizācijas. Pirmo piemērs ir
Rietumāfrikas attīstības banka (West African Development Bank
/BOAD/) un Austrumāfrikas Attīstības banka (East African
Development Bank /EADB/), un Ziemeļu investīciju banka (Nordlc
Investment Bank /NIB/). Otro piemērs ir Eiropas Investīciju banka
(European Investment Bank /EIB/), Eiropas Rekonstrukcijas un
attīstības banka (European Bank for Reconstruction and Development
/EBRD/), Āfrikas Attīstības banka (African Development Bank
/AfDB/), Āzijas Attīstības banka (AsDB) un Vidusamerikas
Attīstības banka (Inter-American Development Bank /IADB/).
Vairums minēto banku piedalās arī citu daudzpusējo
finansu institūciju darbā. Piemēram, Ziemeļvalstis tas ir
Ziemeļu Attīstības fonds (Nordic Development Fund /NFD/ un
Ziemeļu Vides finansu korporācija (Nordic Environment Finance
Corporation /NEFCO/).
Līgumiem ar daudzpusējām starptautiskajām kredīta
institūcijām salīdzinājumā ar nacionālajiem
kredīta līgumiem vienmēr ir prioritārs raksturs, un
pirmos parasti uzskata par kreditoriem, kuriem ir priekšrocības
(preferred Creditors) aizdoto summu atmaksāšanā
gadījumā, ja uz parādu piedzišanu pretendē
vairāki kreditori. Šo kreditoru izslēgšana no t.s.
Parīzes kluba, kas aptver valdību vai valdību institūciju
kreditorus, un Londonas kluba (abi klubi aptver komercbanku kreditorus)
nebalstās uz atšķirībām šo institūciju
statusā starptautiskajās tiesībās
salīdzinājumā ar viņu statusu valstu
iekšējās tiesībās (municipal law)
jautājumā par parādu nomaksas prioritāti bankrota
gadījumā. Lieta tā, ka nav nekādas normatīvās
bāzes, kas reglamentētu suverēnu valstu bankrotu. No otras
puses, šo starptautisko kredīta institūciju dalībvalstis
parasti nodrošina savu ieguldījumu imunitāti pret jebkuru
moratoriju vai arestu. Parastos apstākļos šis statuss netiek
apdraudēts.
Pastāv arī tendence izturēties pret šim
daudzpusējām (multlnational) kredīta
institūcijām kā pret virsnacionāliem
(supernational) veidojumiem. Taču praksē nekādas
"virsnacionālas" varas pār dalībvalstīm šim
institūcijām nav, neskatoties uz to, ka dalībvalstis
daļēji deleģējušas tām savu suverenitāti.
Šajā sakarā, piemēram, Somijas Likuma par Ziemeļu
Investīciju bankas atzīšanu (Finnish Bill on Approval of
Nordic Investment Bank /18108/75/) skaidrojošajā
paziņojumā (explanatory statement) noteikts, ka "bankai nav dotas
nekādas pilnvaras, kas ierobežotu tās dalībvalstu
suverenitāti, tai tāpat nav tiesību rīkoties tā, lai
publisko starptautisko tiesību ietvaros uzliktu dalībvalstīm
obligātas saistības. Dalībvalstu tiesiskā atbildība
par bankas operācijām ierobežojas valstu parakstītā
kapitāla ietvaros (is limited to their subscription to capital) ".
Ziemeļu Investīciju banka izveidota 1975. gadā uz piecu
ziemeļvalstu līguma un statūtu pamata, kas
izstrādāti visās piecās valodās, katrs no tekstiem
ir autentisks un ar vienādu spēku. Viens no bankas
mērķiem - "sekmēt ziemeļvalstu intereses" -, kā
redzam, izteikts visai nenoteiktā formā. Taču tālāk
intereses tiek precizētas kā pasākumi, kas nes labumu vismaz
divām ziemeļvalstīm. Šis bija arī viens no
noteikumiem jebkura projekta finansēšanai. NIB īpatnība
ir tā, ka tās līgumā un statūtos
neizšķirtus jautājumus var nodot Ziemeļvalstu Ministru
Padomes izlemšanai, kurai ir arī tiesības papildināt NIB
statūtus, kā tas noteikts līguma 2. pantā. Taču
šādos gadījumos Ministru Padomes lēmumus var pieņemt
tikai vienbalsīgi.
Strīdu izšķiršanai speciāla tiesa nav noteikta. Tos
izskata ANO Starptautiskā tiesa.
Pēc NIB līguma 1. panta bankai ir pilnas juridiskas personas
tiesības (full juridical personality), kas nozīmē
tiesības slēgt līgumus, iegūt un atsavināt kustamo
un nekustamo īpašumu, un ierosināt lietu tiesā.
Šādas tiesības pieder arī Eiropas Rekonstrukcijas un
attīstības bankai saskaņā ar tās līguma 45.
pantu un Starptautiskajai Finansu korporācijai ar tas līguma VI
pantu. Arī trešo valstu tiesu pienākums ir atzīt šo
starptautisko juridisko personu statusu.
NIB statūtos juridiskās personas statusa tiesībspēja ir
raksturota kā spēja aizņemties un aizdot naudu, kā
arī dot kredītu garantijas.
NIB līguma 5. pants noteic šis bankas imunitāti pret
atsevišķiem līguma dalībvalstu banku un
tirdzniecības likumiem. No otras puses, tajā pašā
pantā ir noteikts, ka dalībvalstis NIB iegūs arī
tādas pašas tiesības kā katras dalībvalsts
juridiskās personas - bankas.
Taču uz NIB, piemēram, Somijā joprojām attiecina 29.6.1976.
likuma 34.a paragrāfa noteikumus, ka vērtspapīriem, kas tiek
izlaisti Somijas tirgum, NIB būs nepieciešams iegūt Somijas
Valsts padomes <VP> (Finnish State Council) atļauju, jo
saskaņā ar VP 13.12. 1985. gada rīkojumu Nr. 955 NIB tiek
uzskatīta par ārvalstu organizāciju.
Tomēr saskaņā ar NIB līguma 5. panta 2. d. noteikts, ka
uz šo banku neattiecina dalībvalstu maksājumu
ierobežojumus (exempt) un kredīta politikas pasākumus, kas
jebkurā veidā apdraud bankas saistību izpildi. Pantā 3.
d. noteikts, ka NIB kapitāls un tās peļņa netiek aplikti
ar tiešo nodokli, bet 4. d. - ka tās kredīta līgumi nav
apliekami ar zīmoga vai citu nodokli.
Arī Ziemeļu Attīstības fonda (Nordic Development Fund
/NDF/) līgums paredz, ka tā īpašums un peļņa
nav apliekami ar nodokli. Taču, tā kā bankās
strādā personas, kas gūst labumu no ziemeļvalstu
sociālās nodrošināšanas sistēmas, NIB ir dots
pienākums iekasēt no saviem strādājošajiem
attiecīgos nodokļus un nodevas.
NIB līguma Dānijas ratifikācijas aktā šis
jautājums izlemts, deklarējot, ka līgums nedod NIB
personālam nekādas tiesības uz imunitāti pret
vietējo nodokļu likumdošanu. Pašā NIB
līgumā par bankas personāla imunitāti nekas nav teikts.
NIB līguma Zviedrijas ratifikācijas aktā noteikts vēl
precīzāk, ka "citādi līgums nesatur nekādus
noteikumus par imunitāti vai privilēģijām bankai,
tās personālam vai citām amatpersonām (officers)".
No otras puses, ja arī personālam būtu noteikta kāda
imunitāte, tā saskaņā ar vispārpieņemto
starptautisko tiesību principu netiktu attiecināta uz
personālu no savu pilsoņu vidus.
Pasaules komercbanku elites virsotnē ir Japānas bankas. Pēc
aktīvu lieluma 1991. gadā pirmajā divdesmitnieka Japānai
pieder 11 bankas, bet pirmajā desmitniekā 8. Pēc aktīviem
miljonos dolāru tās ir:
Dai-lchi Kangyo Bank - 446 881,4; Sumimoto Bank - 428 226, 6; Sakura Bank -
421 455,0; Fuji Bank - 420 059,5; Sanwa Bank - 412 788,9;
Mltsubishi Bank -401 3327,8; Norinchukin Bank - 307 741,8 - visas
Japānā;
Credit Agricole- 307 203,5; Credit Lyonnais -306 334,9 - abas Francijā;
Industrial Bank of Japan - 303 214,9. Vienpadsmitā pēc aktīvu
lieluma ir Deutsche Bank - 288 879,4. Četrpadsmitā ir britu
Barclays - 251 052,7:
un tikai divdesmitā ir ASV Citicorp - 216 922. Pat piecdesmitās
pasaules lielākās komercbankas, kas arī pieder Japānai,
aktīvi pārsniedz 100 miljardus USD.
Pēc šo banku aktīviem, sakarā ar neseno diskusiju, vai
ārzemniekiem var vai nevar atļaut brīvi pirkt zemi un nekustamo
īpašumu Latvijā, ļoti labi var redzēt, ka jebkura no
pasaules elites komercbankām var bez pūlēm nopirkt visu
mūsu republikas zemi kopā ar visu uz tās esošo nekustamo un
kustamo īpašumu.
3. Starptautiskā ekonomiskā palīdzība,
starptautiskās finansu un investīciju plūsmas.
Attīstīto valstu palīdzības programmu
īstenošanai ANO ietvaros jaunattīstības un tranzīta
ekonomikas zemēs izveidota īpaša institūcija - ANO
Attīstības programma (UN Development Programme /UNDP/).
Pēc ekspertu domām, līdz trešdaļai no šis
palīdzības nereti nonāk nevis īstajam adresātam, bet
gan organizētās noziedzības rokās.
ANO eksperti uzskata, ka donoru valstīm starptautiskās
palīdzības plūsma jaunattīstības un postkomunisma
zemēm jāvirza šādos sektoros:
a) plašai sektorālai sadarbībai, rūpniecības un
lauksaimniecības ražojošajos sektorus, tirdzniecības,
transporta un komunikāciju sekmēšanai;
b) uzņēmumu attīstībai un privātā sektora
sekmēšanai, sabiedriskā un privātā sektora
savstarpējai sadarbībai;
c) kooperācijai noteiktu sabiedrisko labumu un pakalpojumu
sniegšanā (izglītība, pētniecība,
infrastruktūra, vide);
d) tirdzniecības sadarbības projektiem no liberālās
tirdzniecības zonām līdz muitas ūnijām un koptirgiem
(common markets).
Nav šaubu, ka tieši šādai jābūt arī
Latvijas tautsaimniecības atveseļošanas prioritāšu
secībai, taču abas pirmās pēcatmodas valdības
rīkojušās pretēji.
Arējā palīdzība tranzīta vai postkomunisma
valstu tautsaimniecībai (transition economies/TE/), pie kurām
pieder arī Latvija, tiek organizēta ar dažādu pasākumu
palīdzību. Pēc ANO Ekonomikas komisijas Eiropai /EKE/ (Economic
Commission for Europe /ECE/) datiem, pastāv briesmas, ka ar savām
problēmām -ieilgušo ekonomikas lejupslīdi un 11 % bezdarbu
Eiropas Savienības valstis - pārāk aizņemtie Rietumi var
nepietiekami efektīvi atbildēt uz austrumvalstu vajadzībām.
Taču postkomunisma valstu neveiksme tautsaimniecības
pārkārtošanā palielinās politiskās
nestabilitātes draudus Eiropā.
Tranzīta ekonomiku (TE) pārkārtošanas procesu stipri
ietekme tas, ka komerciālie un pat oficiālie kreditori un investori
joprojām izturas uzmanīgi pret ieguldījumiem šajās
valstis. Ļoti nedaudzas TE valstis iegūst privāto
finansējumu no Rietumiem. Tāpēc šī monogrāfija
varēs dot zināmu izskaidrojumu, kāpēc tas tā notiek
un ka investīciju plūsmu piesaistīt.
Un tā viens no investoru atturības galvenajiem iemesliem ir jau
esošie lielie dažu Austrumeiropas valstu parādi.
Tāpēc vairākām no šim valstīm vairs nav
pieejami Rietumu komercbanku kredīti, izņemot atsevišķus
tirdzniecības kredītus.
Ungārija un Čehija diversificējušas savu kredītu
ņemšanu obligāciju tirgū, un mērena tiešo
ārvalstu investīciju (TĀI) pieplūde tur turpinās.
Citās valstis paši uzņēmumi iemanījušies
dabūt komerckredītus Rietumos.
Pēc EKE domām, vairums TE valstu ārvalstu valūtas
rezervju veidošanā un importa sprādzienveida
attīstībā ārpus iespējām, kādas
varētu pieļaut to pelņa no eksporta, ir pilnīgi
atkarīgas no starptautisku finansu institūciju fondu aizdevumiem.
Arī Latvijas prakse rāda, ka vairums starptautisko institūciju
kredītu patiesība ieplūst nevis ražojošajā, bet
gan importa tirdzniecības un spekulatīvajā sfērā.
Tomēr nebūt ne visas nu šim valstīm ir spējušas
iegūt Starptautiskā Valūtas fonda uzticību un
kredītus. 1993. g. novembri tikai 12 no 26 tranzīta ekonomikas
valstīm izdevies noslēgt finansu līgumus ar SVF, bet tikai 7
no tām, lajā skaitā Latvijai, izdevies ar SVF noslēgt
palīdzības līgumus (stand-by agreements, arrangements),
saskaņā ar kuriem tās no SVF var aizņemties kapitālu
noteikta limita ietvaros.
Vislabākā situācija ir Čehijā, kas budžeta
pārpalikuma iespaidā ieguvusi lielu kapitāla pieplūdi.
Līdz ar to varam secināt, kamēr Latvijas
ražojošā sfēra praktiski ir sagrāves stāvokli
un valsti ir liels budžeta deficīts, kā vairumā
tranzīta ekonomikas valstu, uz kurām investīciju plūsmas
ir ierobežotas, mūsu republikā uz lielām tiešo
ārvalstu investīciju (TĀI) plūsmām nav ko
cerēt.
Absolūtā vairumā TE valstu, kā atzīst EKE,
attīstības tempi ir pilnīgi atkarīgi no ārvalstu
investīciju, kredītu, tehnoloģijas un know-how ieplūdes.
Taču to plūsma atkarīga arī no katras valsts
kredītspējas (creditworthiness), kas vairumā TE valstu ir
samērā zema.
Šajā sakarā TĀI un portfeļu investīcijām,
par tām tuvāk runāsim vēlāk, ir
priekšrocības tāpēc, ka tās nebūt ne
obligāti pieprasa saistības kredītu apkalpošanai
(servicing).
Lielākie kredītu ņēmēji TE valstis ir Čehija un
Ungārija. Čehija ieguva kredītus Eirotirgū (Euromarket
credit), izmetot eirodolāru tirgu
(.Eurodollar market) obligācijas par 375 miljoniem dolāru, kā
rezultāta tika iegūts 35 miljardu jēnu kredīts.
Ungārija diversificēja savus 1993. gada kredītus starp
Austrijas šiliņiem, Šveices frankiem, jēnām un ASV
dolāriem.
Kopuzņēmumu un TĀI statistika TE valstis 1990.-1993. gadā
miljonos USD
| Valsts | Kopuzņēmumos | Neto TAI | Uz iedziv. |
| 1992 | 1993 | 1990 | 1991 | 1992 | 1993 | 1993 | |
| Čehija | 3120 | 3700 | | | 983 | 600 | 455 | 70 |
| Slovākija | 2875 | 3948 | | | 71 | 35 | 90 | 70 |
| Ungārija | 13 218 | 15 311 | 311 | 1 459 | 1 471 | 641 | 566 | 110 |
| Rumānija | 20 684 | 26 249 | 18 | 37 | 73 | 41 | 27 | 2 |
| Igaunija | 2662 | 4052 | | | 58 | 18 | 61 | 78 |
| Latvija | 2612 | 2700 | | | | | | |
| Lietuva | 2000 | 2700 | | | | | | |
| Krievija | 3252 | 5249 | | 100 | 800 | | 375 | 7 |
Ņemot vēra TE valstu ierobežoto iespēju iegūt
privātos Rietumu kredītus, pēc EKE domām, šo valstu
attīstība tuvākajā pārskatāmajā
nākotnē lielā mērā būs atkarīga no
starptautisko kredīta institūciju - SVF, Pasaules Bankas, Eiropas
Rekonstrukcijas un attīstītas bankas - un attīstīto
valstu divpusēji garantētajiem kredītiem (official funding),
kurus TE valstis izmanto vēl samērā maz. Tomēr
bijušās PSRS parādi 1992. gadā izauga par aptuveni 8
miljardiem USD.
Samērā mazie komerckredītu aizdevumi TE valstīm
izskaidrojami ar to, ka Rietumu apdrošināšanas
sabiedrības tos nelabprāt, ierobežoti (restrictive) un
dārgi apdrošina. Tā vietā pieaug starptautisko
kredīta institūciju aizdevumu plūsma.
Starptautisko kredīta institūciju aizdevumi Austrumeiropai 1991.
1993. gadā miljonos USD
| Bankas/gadi | 1991 | 1992 | 1993 |
| Starptautiskā Rekonstrukcijas un attīstības banka | 1 274 | 1 148 | 544 |
| Eiropas Investīciju banka Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banka | 30 | 143 123 | 120 |
| Starptautiskais Valūtas fonds G-24 | 3716 1 166 | 836 | 40 |
| Kopā | 6 184 | 35 118 | 939 |
No SVF ne visas no TE dalībvalstīm ir izņēmušas visu
savu kredīta limitu.
No Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas 1/3 kredītu
garantēti telekomunikāciju sektoram. Tālāk seko
kredīti ražojošajai sfērai un tad enerģētikai.
Eiropas Investīciju bankas (E1B) kredīti visvairāk izmantoti
"globāliem" projektiem, kas sadalīti vietējām
bankām, mazajiem un vidējiem uzņēmumiem,
ražojošajai sfērai, tūrismam un citiem pakalpojumu
veidiem, enerģijas taupīšanai, vides aizsardzībai,
telekomunikācijām, transportam, ceļiem un
enerģētikai. EIB 1993. gadā bija tiesības aizdot
Austrumeiropai līdz 3 miljardiem ECU, koncentrējoties uz
kapitāla investīcijām infrastruktūras projektos un
tirdzniecības un ražojošās sfēras
attīstību.
Pasaules Bankas kredīti TE valstīm sākās 1993. gadā,
un no tiem 2/3 izdalītas Austrumeiropai. Kopā PB aizdevusi 18
valstīm. Starptautiskajai Rekonstrukcijas un attīstības bankai
pieder
prioritāte visu kreditoru vidū kredītu
atmaksāšanā (waiver of the negative pledge rule).
Kopējās finansu plūsmas uz TE valstīm pēdējos
gados sasniegušas 18-22 miljardus USD. Tomēr no visām šim
valstīm novērota liela nacionālajai ekonomikai
nepieciešamo cieto valūtu kapitāla bēgšana (capital
flight). Tā EKE lēš, ka tikai no Krievijas 1992. gadā
aizbēga 6 miljardi USD, bet tikai 1993. gada pirmajā pusē jau
5 miljardi USD. 1994. gadā Krievijā pēc Itālijas un
Francijas piemēra ieviesta finansu kontrole kapitāla
bēgšanas un krāpšanas novēršanai šajā
jomā. Tur tiks ieviesta savstarpēji atdalīta eksporta, banku
un muitas uzskaites sistēma. Turpmāk Krievijas preču
eksportētājiem jārepatriē visa peļņa.
Latvijā tādu pasākumu nav, ne Godmaņa, ne Birkava
valdība tos neplānoja.
TE valstu attiecības ar Londonas un Parīzes komercbanku klubiem.
Polija pilnīgi pārtrauca apkalpot savus ārējos
parādus 1980. gadā. Neskatoties uz līgumu ar Parīzes
klubu 1991. gadā. komercbankas no Polijas kreditēšanas
izvairās. Vienošanās ar SVF 1993. gadā atvēra
ceļu līgumam ar Londonas kluba banku kreditoriem. Polija
sarunās ar Parīzes klubu meklē privātā sektorā
parāda atlaišanu par 50%, taču bankas negrib parādu
samazināt vairāk kā par 28-35%.
Bulgārija pasludināja parādu nomaksas moratoriju 1990.
gadā, noslēdzot divus parādu atlikšanas līgumus ar
Parīzes klubu. 1992. gadā tā sāka apspriest parāda
izkārtojuma līgumu ar Londonas klubu, kas tur 9-10 miljardus USD
Bulgārijas kredītu. Ar SVF apspriesta 0,3-0,4 miljardu parāda
atlikšana.
Līdzīgā situācijā ir Krievija, kas atzinusi
atbildību par PSRS parādiem.
Oficiālā palīdzība. Pirms dažiem gadiem
Rietumvalstis vienojās par finansu palīdzības sniegšanu
TE Austrumeiropas valstīm nolūkā aizvietot komerckredītu
ierobežoto pieejamību. Tā ar G-24 starpniecību
šīm valstīm tika novadīti kredīti 51 miljarda USD
apjomā, galvenokārt grantu un koncesiju aizdevumu veidā. "3
miljardi no G-24 kredītiem izdalīti bijušās PSRS
valstīm, Baltijas valstis ieskaitot. Šajā summā
ieskaitīta arī nauda dāvanām un pārtikai
ārkārtējai palīdzībai.
6,9 miljardi USD kredīti 1991. gadā visām TE valstīm,
salīdzinot ar 61,5 miljardiem jaunattīstības zemēm,
protams, nebija daudz.
Neskatoties uz to, ka 50-60% no investīciju projektiem TE zemēs
garantē daudznacionālās attīstības bankas, pēc
EKE domām, bilance tomēr jāsavelk, balstoties uz
pašmāju resursiem.
Eiropas Savienība (ES) uzskata, ka TE jāpalīdz
attīstīt sakaru tiklus, transportu, ceļus un
infrastruktūru vispār, jo to atpalicība TE valstis kavē
ES eksportu. Eiropas Padome tās Edinburgas sēdes laikā
nolēma, ka EIB varētu segt līdz 75% no TE valstu
investīciju projektiem infrastruktūras attīstībai,
salīdzinot ar agrākajiem 50%. Kopā ar PHARE finansējumiem
tas varētu veidot 70-90% no infrastruktūras projektu izmaksu
finansējuma. Šo finansējumu nolemts novirzīt šoseju,
dzelzceļu, telekomunikāciju modernizācijai un
enerģētikai, jo slikta infrastruktūra ir
šķērslis TĀI plūsmām, ar kurām
paredzēts segt tranzīta perioda izdevumu lielāko daļu.
iemesls šādam lēmumam ir arī tas, ka ekonomiskā
depresija TE valstis izrādījusies ilgāka un skarbāka
nekā paredzēts. Šāda fondu ieplūde varētu
balstīt TE valstu tautsaimniecību, kamēr atlabs
pašmāju investori.
Viena no galvenajām ekonomikas analīzes, rekomendāciju
izstrādes un plānošanas institūcijām ANO
sistēmas ietvaros ir ANO Komercijas, tirdzniecības un
attīstības asociācija (United Nations Commerce, Trade and
Development Association /UNCTAD/), kas savā ANO 1992. gada finansu
politikas analizē uzsvēra, ka nacionālajā līmeni
visām valstīm jākoncentrē spēki, lai
investīcijām mobilizētu vietējos uzkrājumus.
Jaunattīstības valstis jāuzlabo valsts regulējošais
mehānisms, lai piesaistītu tiesās ārvalstu
investīcijas, kā arī sekmētu aizbēgušā
kapitāla (flight capital) atgriešanos un citu parādus
neradošo finansu plūsmu (non-debt-creating)
pastiprināšanu un piesaistīšanu. Šeit
atzīmēsim, ka UNCTAD analīze un rekomendācijas
jaunattīstības zemēm ir visnotaļ vērā
ņemama arī TE valstis.
UNCTAD atzina, ka ekonomiski un institucionāli efektīvs
tautsaimniecības
sabiedriskotais sektors var dot lielu
ieguldījumu tālākai ekonomikas izaugsmei. Diemžēl
Latvija pagaidām ir šī sektora noārdīšanas, nevis
racionalizācijas posmā.
Pēc žurnāla "World Economic Survey" datiem, 1990. gadā
attīstītās valstis saņēma 24 miljardus LJSD
investīcijas, bet jaunattīstības zemēm tās
novirzīja 25 miljardus USD. Jaunattīstības zemes 1990. un
iepriekšējos gados pārveda uz ārzemēm
respektīvi attīstītajām valstīm ik gadus ap 36
miljardus USD. 1991. gadā notika vērā liekams pagrieziens
līdzekļu plūsmā starp attīstītajām un
jaunattīstības zemēm. Attīstītās ekonomikas uz
jaunattīstības un tranzīta ekonomikas zemēm
šajā gadā novirzīja 25 miljardus USD, bet
jaunattīstības zemes pārveda uz attīstītajām
vairs tikai 24 miljardus.
Investīciju plūsma visās jaunattīstības zemēs
nebija vienāda. "Liekā kapitāla" (capital-surplus) naftas
ieguves valstis ieguva vairāk naudas - 19 miljardus, kas
galvenokārt notika, pateicoties naftas eksportam un rekonstrukcijas
projektu finansēšanai Persijas līča reģionā.
Tā tikai Irākai un Kuveitai kara postījumu
novēršanai 1990. gadā tika novirzīti 29 miljardi USD, bet
1991. gadā jau 32 miljardi.
Kas attiecas uz zemu ienākumu valstīm parādniecēm (debt-
distressed low-income countries), tad UNCTAD VIII Parīzes
Deklarācijā Pasaules Banku un Starptautisko Valūtas fondu
aicināja tām palīdzēt ar vidējā termiņa
koncesiju aizdevumiem.
Tomēr jau 1992. g. "World Economic Survey" paziņoja, ka
vairākas lielos parādos ieslīdējušās valstis
patstāvīgi vairs nevarēs tikt no šiem nospiedošajiem
parādiem (debt overhang) ārā un daļa no šiem
parādiem jānoraksta kā neiekasējami (uncollectable).
Taču visi plānotie komplicētie pasākumi pie parādu
masas samazināšanās pagaidām nav noveduši. Kā
atzīmēja UNCTAD, plānotās ekonomiskās
atveseļošanās metodes, respektīvi, jaunas
tiešās investīcijas, aizbēgušā kapitāla
atgriešanās, ārvalstu portfeļu investīcijas
(foreign portfolio investments) un jaunu aizņēmumu iespējas,
visnotaļ ir atkarīgas no eksporta peļņas
iespējām. Minētajos gados vislabākos
tautsaimniecības rezultātus parādīja Āzijas
attīstības valstis, "pateicoties lielajām
investīcijām, augstai attīstības politikai labi
vadītas finansiālās un fiskālās sistēmas
apstākļos".
4. Kur Latvijai ņemt līdzekļus investīciju
finansēšanai
Jautājums par to, kur Latvijai ņemt līdzekļus
investīciju finansēšanai valsts programmu līmeni.
nebūt vēl nav sekmīgi atrisināts. Taču
risinājumi ir, un tie ir saistīti ar vispārējo
tautsaimniecības atveseļošanu.
Kā ASV izkļuva no lielās depresijas Ruzvelta valdības
laikā? Tika federāli apdrošināti banku depozīti,
pieņemta valsts subsīdiju programma lauksaimniecības
produkcijai, valsts atbalstīja cenu un algu koeficientus, lai
samazinātu pārmērīgas konkurences negatīvās
sekas, un uzsāka sabiedriskos darbus bezdarba ierobežošanai.
No krīzes izveda Keinesa pamatota valsts regulēta ekonomika.
Stagflācijas apkarošanai amerikāņu monetārisma
analītiķu skola ieteic ekspansīvu monetāro politiku, kas
gan saistīta ar zināmu inflāciju. Taču jautājumu
kompleksi risinot, ja straujo algu un cenu pieaugumu kompensē ar
attiecīgi stimulētu naudas masas un pieprasījuma pieaugumu,
tad bezdarbu var samazināt līdz normai.
Pēc Čārlza Šulca teorijas, stagflācijas
apstākļos, pat pastāvot pieprasījuma trūkumam,
jāmaksā augstāka alga un jāpaceļ resursu cenas, lai
saglabātu ražošanu. Tātad prioritāte ir laba samaksa
par labu darbu un materiālās ražošanas
saglabāšana par jebkuru cenu, jo tā ir galvenais nodokļu
maksātājs.
Var lietot arī tādu amerikāņu ekonomiskās
aktivitātes palielināšanas metodi kā akciju
pirkšanas stimulēšanu un enerģisku aizdevumu
izsniegšanu no valsts banku sistēmas, ar ko komercbankās tiek
ielaistas jaunas naudas summas, kas, naudas masai palielinoties,
automātiski pazemina kredīta likmes, tā liekot naudai
strādāt. Latvijā ar nodokļu un kredīta politikas
palīdzību jāpanāk, lai šie kredīti tiek
novirzīti ilgtermiņa investīcijām materiālajā
ražošanā, nevis īstermiņa spekulatīvajā
apritē, no kuras valsts līdz šim nespēj iekasēt
nodokļus.
Viens no stagflācijas apkarošanas veidiem ir arī
reflācija, respektīvi, makroekonomikas politika, kas vērsta uz
pieprasījuma
palielināšanu bezdarba samazināšanas nolūkā.
Jāņem vēra, ka algu samazināšana vai vispār
zems darba algu līmenis automātiski noved pie pieprasījuma
samazināšanās. Tā neizbēgams rezultāts ir
bezdarba palielināšanās, kā tas patlaban vērojams
Latvijā.
Tā kā Latvijas tautsaimniecība visnotaļ atkarīga no
pozitīvas ārējās tirdzniecības bilances, tad Moriss
Bornšleins māca, "lai uzlabotu valsts ārējās
tirdzniecības bilanci, valdībai jāstrādā divos
galvenajos virzienos. Viens ir devalvēt valūtas kursu, lai
palielinātu eksportu un samazinātu importu". To pašu var
panākt, arī samazinot vai pārtraucot ārvalstu
valūtas iepirkšanu par LB līdzekļiem, novirzot
valūtas iepirkšanai emitējamos līdzekļus
kredītu izsniegšanai materiālās ražošanas
uzņēmumiem.
Šāds pasākums gan, kā vēlāk redzēsim, var
pasliktināt LB bilanci, jo pārlieku lielas ārvalstu
valūtas summas Latvijas tirgū var devalvēt to tirgus.
Taču jāizšķiras, kas ir primārs - LB un komercbanku
korporatīvās intereses vai materiālās ražošanas
un līdz ar to izdzīvošanas kategoriskais imperatīvs.
Šajā sakarā tūdaļ| jāizvērtē,
kāda loma Latvijas ekonomiskajos procesos bija valūtas tirgus
pilnīgai liberalizācijai.
Valūtas brīvās tirdzniecības un brīvi
peldošā kursa koncepcijas autors ir Miltons Fridmans.
Viņš apgalvoja, ka, liberalizējot valūtas tirgu, tiks
panākti šādi pozitīvi rezultāti:
- sistēma automātiski sāks darboties kā nacionālo
ekonomiku amortizators pret pasaules valūtas kursu krīzēm,
tā stiprinot katras valsts monetārās un fiskālās
politikas patstāvību, jo, nominālajam valūtas kursam
ceļoties, cenas kritīšoties un otrādi, tā mazinot
valūtas kursa un depozīta likmju svārstības;
- starptautiskās kapitāla plūsmas novedīšot pie
depozīta likmju globālas konverģences un kapitāla
investīciju globālas optimizācijas.
Fiksētās Bretonvudas sistēmas krīzes laikā 1960.
gados, kad samazinājās krītošās amerikāņu
zelta rezerves un bija pārlieku ātra dolāru emisija, ASV
tirdzniecības partneri sāka protestēt, un Fridmana koncepcija
1970. gadu sākumā kļuva populāra, īpaši
ekonomistu, taču ne centrālo valsts banku vadītāju
vidū. Rezultātā attīstītajās valstis finansu
tirgi, tie tika atbrīvoti no kontroles pār kapitālu,
valūtas tirdzniecību un starptautiskos pārvedumus
regulējošajām barjerām.
Taču, kā apgalvo UNCTAD eksperti, divu pēdējo desmitgadu
pieredze neliecina par labu Fridmana iniciatīvai, jo neattaisnojās
absolūti neviena no viņa pozitīvajām prognozēm.
Investīcijas nekļuva efektīvākas, makroekonomiskas
nestabilitāte nemazinājās un valstu nacionālās
ekonomiskās politikas patstāvība nepalielinājās.
Panākti bija tikai divi pozitīvi rezultāti.
Starptautiskās konkurences palielināšanās
rezultātā izlīdzinājās depozītu
pieprasījums un piedāvājums dažādās eirovalutas
un samazinājās sīkās valūtu svārstības.
Taču šis pozitīvais efekts neizplatījās
tirdzniecībā un rūpniecībā, jo preču un
darbaspēka plūsmas uz cenu izmaiņām reaģē daudz
lēnāk, nekā mainās cenas, finansu resursi un valūtu
kursi.
UNCTAD eksperti turklāt vienprātīgi konstatējuši
vēl brīvā valūtas kursa un tirgus 7 veidu
negatīvās sekas, tajā skaitā:
- palielinājusies valūtas transrobežu spekulācija, kuras
tendence ir pašai sevi stiprināt, radot tā saucamo
"bandītu vagonu" (kas ļoti atgādina skandalozo "naudas vagona"
lietu Latvijā - J.B.), kā arī īsā un
vidējā termiņa "finansiālo burbuļu efektu";
- starptautisko finansu plūsmu eksploziju divu pēdējo
desmitgadu laikā nepavadīja līdzīgs starptautiskās
tirdzniecības un fiziskā kapitāla plūsmu pieaugums;
- tāpēc nacionālo finansu tirgu integrācija
globālā līmeni tālu apsteidza globālo nacionālo
ražošanas spēku integrāciju. Nacionālo
investīciju finansēšana joprojām palikusi primāri
atkarīga no nacionālā kapitāla uzkrāšanas;
- finansu tirgus globalizācija, pretēji Fridmana prognozēm,
|ļoti lielā mērā samazinājusi nacionālās
ekonomikas autonomiju pat tādās valstis kā ASV. Valūtas
kursu un kapitāla cenu svārstības vairāk
sekmējušas nekā mazinājušas to iespaidu uz
nacionālajām ekonomikām, ko rada ārējās finansu
vētras."
Jautājumā par to, kas būtu darāms, ekspertu domas
dalās, taču vairums ekonomistu secina, ka liberālajai, t.s.
lassez-faire, ekonomikai stabilitāte nav raksturīga.
Liberālās ekonomikas pretinieki - keinesiānisti - uzskata, ka
tirgus dalībnieki vienmēr tiecas maksimalizēt un
stabilizēt savu tirgu un pelņas plūsmu, tiecoties
monopolizēt tirgu un konfliktējot kā ar konkurentiem, tā
ar augļotajiem. Tas destabilizē tirgu, un valdības gribot
negribot tiek iejauktas šajā procesā ar ekonomikas
stabilizācijas pasākumiem, jo monopolizācija noved pie
"aplaupi Pēteri, lai atdotu Paulim" efekta.
Prakses pierādījumi piespiedusi ekspertu vairākumu zaudēt
jebkuru eiforiju par brīvā valūtu kursa un finansu
globalizācijas labumiem un radījuši viņos interesi par
valdību iejaukšanās pasākumiem, kas vērsti uz
valūtas kursu un depozīta likmju stabilizāciju. To
pierāda pat pēdējie SVF dokumenti, kuros tas atļauj SVF
dalībvalstīm izvēlēties, vai nu ļaut savai
valūtai brīvi peldēt, vai piesaistīt to pie kādu
valūtu groza vai pie vienas no trim galvenajām valūtām."
ANO eksperti atzīmē, ka gan SVF, gan PB tomēr visnotaļ
sekmē gan tirgus liberalizācijas, gan valūtas
stabilizācijas stratēģiju, pieprasot tām valstīm,
kas aizsargā savu ekonomiku, kompensējoši devalvēt savu
valūtu. Šo prasību īstenošana
jaunattīstības zemēs gan novedusi pie
inflācijas samazināšanas, taču samaksājot par to ar
kapitāla cenas pieaugumu un naudas deficītu. Analogi rezultāti
panākti arī Latvijā.
Tomēr saskaņā ar SVF paša dokumentiem paaugstināts
kapitāla mobilums stipri vājinājis nacionālo monetāro
un fiskālo pasākumu spēju panākt makroekonomikas
stabilitāti. Kapitāla mobilums pastiprinājis starptautiskā
finansu tirgus spēku izjaukt monetārās politikas
stabilizāciju. Tas sekmējis konkurences stimulētu nodokļu
samazināšanu, valūtas kustības neregulāciju un naudas
slēpšanu ārzemēs, kas samazinājis valdību
uzkrājumu pieauguma tempus no 3,5% gada nacionālā produkta (GNP)
1967.-1973. gadā uz 0,3 % GNP laikā no 1980. līdz 1990. gadam."
Vienlaicīgi ar valdību iekrājumiem arī personīgie
iekrājumi nokritušies no 26% GNP 1973. gadā uz 20,5% GNP
1988-gadā.
Vēl vairāk, SVF dokumenti pierāda, ka privātajam
valūtas tirgum raksturīgi "bandvagonu un finansu burbuļu
efekti" (bandwagon and financial bubble effect), kas vies trauksmi par
liberalizētā finansu tirgus radītu gaidāmu globālu
finansu krīzi. SVF uzrāda, ka 1970. un 1989. g. bijušas 9
šādas krīzes, bet 6 notika 80. gados. Visos šajos
gadījumos augļotāji strauji pacēla kredīta likmes
(gluži kā Latvijā). Visos, izņemot vienu no šiem
gadījumiem, bija nepieciešama valstu centrālo banku
iejaukšanās, lai glābtu no katastrofas
izplatīšanās."
Ņemot vērā šos secinājumus, Starptautisko
Noregulējumu bankas dalībvalstis izšķīrās par
stingru uzraudzību pār bankām un koordinētu
pretkrīzes darbību.
Liela nozīme šajā kontroles sistēmā ir
fiksētajam valūtas kursam. Tā SVF eksperti atzīmē
Čehijas panākumus inflācijas apkarošanā,
tautsaimniecības stabilizācijā un norāda, ka tas
panākts ar pasākumiem, kuru vidū bija fiksēts
valūtas kurss un vairākkārtēja savas valūtas
devalvācija.
Kaut arī jaunu fiksētu valūtas kursu ieviešana netiek
uzskatīta par atrisinājumu, tomēr UNCTAD eksperti uzskata, ka
zināmi kapitāla starptautiskā mobiluma ierobežojumi ir
kļuvuši par sine qua non (latin. - obligāts
priekšnoteikums). Viens no priekšlikumiem ir globāli aplikt
starptautiskās valūtas tirdzniecības finansu operācijas
ar nodokli, kas praktiski nebūt nav neiespējami.
Ņemot vēra, ka 1993. gadā Latvijas nacionālais
ienākums bija ap 621 USD uz 1 iedzīvotāju, bet
salīdzinājumam jau 1988. gadā tādās ļoti
trūcīgās valstis kā Ekvadorā tas bija 1.046 USD,
Bolivijā - 660. Beninā - 335, Tongā - 850, Taizemē -
9.160, Bermudu salās - 23.000, bijušajā Kurzemes hercogistes
kolonijā Trinidadā un Tobago - 3070, bet ASV 1990. gadā -
21.974 USD uz vienu iedzīvotāju, tad īpaši svarīgi
Latvijai ir ANO ekspertu slēdzieni par valūtas politiku
attiecībā uz jaunattīstības zemēm, jo izvērstu
UNCTAD analīžu par Baltijas valstu ekonomiskajām
pārvērtībām pagaidām nav.
ANO eksperti konstatē, ka kapitāla starptautiskā mobiluma
ietekme uz jaunattīstības zemju ekonomikām ir vēl
negatīvāka nekā uz attīstītajām
ekonomikām, jo šo valstu tautsaimniecība ir daudz
neaizsargātāka pret valūtu kursu svārstībām un
šokiem.
Tā, piemēram, valūtas kursa svārstību
koeficients jaunattīstības zemēs globāli
fiksētās valūtas kursu sistēmas laikā no 1973.
līdz 1980. gadam vidēji bija 4,89 pret 11,84 brīvi
peldošā kursa politikas 1981.- 90-jos gados, turpretim
attīstītajās valstis tas bija 2,07 pret 2,74.'
Šajās pašās jaunattīstības zemēs
kapitāla "bēgšana" un ārējais parāds pēc
fiksētā kursa, piem., 1978. gadā attiecīgi bija 47,30 un
113,70 miljardi dolāru, bet peldošā un brīvā
valūtas eksporta 1988. gadā 184, 01 miljardi USD "aizbēga" un
tika noslēpti ārvalstis, ārējam parādam
šajās valstis pieaugot līdz 360, 43 miljardiem USD.
Spriežot pēc tā, ka pēc U. Oša un E. Repšes
vairākkārtējiem paziņojumiem tikai pāris
"liberālās ekonomikas" gadu laikā no Latvijas
"aizbēguši" un noslēpti ārzemēs 10 miljardi USD, bet
Latvijas ārējais parāds trīs gadu laikā jau
pārsniedzis 300 miljonus USD, mūsu valsti šie valūtas
bēgšanas un ārējo parādu pieauguma tempi ir
bijuši daudz ātrāki.
Latiņamerikas un Karibu jūras valstis, kurās vairumā,
kā redzējām, ekonomiskie rādītāji ir daudz
labāki nekā Latvijā, valūtas tirdzniecības un
tās plūsmu liberālisma gadus sauc par zaudēto desmitgadi.
Noskaidrojās vienkārša likumsakarība: jo vājāka
valsts ekonomika, jo mazāk tā spējīga pretoties
ārējo valūtas šoku negatīvajai ietekmei.
Turklāt visas šis valstis starptautiskās banku
institūcijas piespieda arī uzņemties atbildību par
savu privātīpašnieku ārējiem parādiem, kurus
tādējādi nācās socializēt.
Respektīvi, nodokļu maksātajam nācās no savas
kabatas atdot naudu, ko privātie zagļi bija nozagusi un
noslēpusi ārzemēs savos slepenajos banku rēķinos.
Tieši tas pats tiek prognozēts arī Latvijā, jo gan SVF,
gan PB pārstāvji ir vairākkārt par šo jautājumu
izteikušies, ka viņus maz interesē, ka daudzus no viņiem
saņemtos kredītus no privātuzņēmējiem
atdabūt neizdosies. Šo kredītu atdošanas garants ir
Latvijas valsts.
Privātie parādi stipri paaugstināja jaunattīstības
zemju valstu fiskālo parādu kopējo slogu, bet kapitāla
bēgšana sašaurināja nodokļu bāzi, kas vēl
palielināja budžeta deficītu. Vēl vairāk - savas
valūtas devalvācija palielināja parādu
atmaksāšanai nepieciešamās summas, papildus palielinot
budžeta deficītu. Valdības obligāciju pārdošana
šī deficīta segšanai atkal kāpināja
inflāciju. Tas, ka pašu valūtas pelņai bija atļauts
aizbēgt, radīja kapitāla deficītu iekšējā
finansu tirgū, kas automātiski fantastiski augstu pacēla gan
diskonta, gan kredīta likmes. Šie faktori stimulēja jaunu
inflācijas spirāli valsti un atbaidīja ilgtermiņa
investorus.
ANO eksperti ar statistiku pierāda, ka "aizbēgušā"
kapitāla repatriācija radikāli vismaz par 5-10%
palielinātu iekasēto nodokļu summas, samazinātu
devalvāciju un ārējo parādu, uzlabotu stāvokli
kapitāla iekšējā tirgū, samazinātu budžeta
deficītu, kā arī iekšējo un ārējo
parādu. Katram saprotams, ka tas dotu iespēju Latvijā
samazināt nodokļu slogu.
ANO eksperti uzskata, ka SVF rekomendācijas jaunattīstības
zemēm neņem vērā šos analītiskus datus. SVF
rekomendācijās starptautiskās kapitāla plūsmu
svārstības un mantīgo šķiru iespējas
izvainoties no kapitāla kontroles un savu ārvalstu kontu
aplikšanas ar nodokļiem uzskata par neizbēgamu ļaunumu,
kam viņi iesaka pieskaņot šo valstu finansu politiku.
SVF visumā vienādi visām jaunattīstības valstīm
rekomendē stabilizēt cenas, valūtas kursu un valsts
budžetu, vienlaicīgi atceļot jebkuru kontroli pār
depozītu likmēm un kapitāla transrobežu migrāciju.
SVF iesaka radikāli samazināt nodokļus uz pelņu,
kapitālu, dividendēm un īpašumu, lai
tādējādi sekmētu kapitāla repatriāciju un
investīcijas. Tātad SVF, kā atzīmē UNCTAD eksperti,
jaunattīstības zemēm ar to daudz vājāko
tautsaimniecību rekomendē darīt to, ko nav spējusi
paveikt neviena no attīstītajām industriālajām
valstīm, respektīvi, stabilizēt makroekonomiku ar
ortodoksāliem, monetāriem un fiskāliem pasākumiem
liberāla iekšējā un ārējā finansu tirgus
apstākļos.
Taču SVF iekšējos dokumentos nebūt nav paredzēta
aktīva kapitāla ieplūšana valstīs, kas seko fonda
standarta liberalizācijas rekomendācijām. SVF paredz ļoti
lēnu un nevienmērīgu jaunattīstības valstu
pievienošanos starptautiskajiem kapitāla investīciju tirgiem;
jo lēnāku, jo lielāki ārējie parādi, jo
tieši šim valstīm nāksies maksāt augstākus
kredīta riska procentus vai arī tās tiks piespiestas
parakstīt speciālus kredīta līgumus, kas
pārnesīs ar valūtas kursu svārstībām un
saistību izpildīšanas kļumem saistīto risku uz
parādnieku , ka tas notika arī ar Latviju.
Statistikas dati tāpat pierāda, ka tām valstīm, kas strikti
sekojušas SVF rekomendētajai liberalizācijas politikai,
investīciju reitings ir daudz zemāks nekā Ķīnai un
Ziemeļkorejai, kuras joprojām pieder pie centralizētas
plānošanas valstīm. Piemēram, Indija un trīs
lielākās Latinamerikas valstis savu investīciju reitingu
zaudēja tieši tad, kad intensīvi īstenoja SVF
liberalizācijas rekomendācijas.
SVF pretēji savām rekomendācijām tagad pats atzīst:
"Tā kā jaunattīstības zemju iedzīvotāji
droši vien grib ieguldīt savu kapitālu starptautiski pēc
iespējas daudzveidīgāk, kas palielina investīciju
drošību, nav ticams, ka viss "aizbēgušais" kapitāls
atgriezīsies pat pie vislabākās šo procesu
sekmējošas politikas.'' No tā vienīgi jāsecina, ka
nevajag ļaut kapitālam aizplūst no valsts.
Literatūru un avotu saraksts.
1. Акулова Г. лМеждународные Валюто-финансовые организации
1997 Москва
2. Driscoll D.D. лWhat is the International Monetary Fund 1992 Washington
3. Bojārs J. лStarptautiskās investīcījas 1995 Rīga
4. Ārvalstu fondu un palīdzības programmu katalogs.
5. Смыслов Д. лМеждународный Валютный Фонд: современные тенденции 1998 Москва
6. Allan R. УInternational finance strategies for developing countries У 1997
Oxford
7. Aylward A. УTrends in capital finance In developing countries
