Реферат: Античная литература

Latvijas Universitāte
Bibliotēku zinātnes un informācijas fakultāte
Antīkā literatūra
Konspekti
                     Antīkā literatūra                     
nepilna laika
1.kurss
                               Rīga/1999.gads                               
                                                                              
     
            Sengrieķu literatūras periodizācija            
               (9.-18. gs.p.m.ē. -m.ē. 3.; 4.gs.)               
     
1. Arhaiskais   periods
(9.-7.gs.p.m.ē.)
Eposs
(Varoņeposs)
Homērs
УIliādaФ,   УOdisejaФ
Didaktiskais eposs
Hēsiods
УDarbi un dienasФ,   УTeogonijaФ
Fabula
Ezops
2. Klasiskais   periods
(7.-4.gs.p.m.ē.)
Lirika
(elēģija   un jambi)
Kallins
Tirtajs
Mimnerms
Arhilohs
}7.gs.p.m.ē. 
Solons
Teognīds
}6.gs.p.m.ē.
Melika
Alkajs
Sapfo
Anakrionts
УMan apmulst   prātsФ, УZiloņkaurokturisФ
УJau mēness ir   zudis skatamФ
УSteidzies   puisēn...Ф
Koru lirika
Pindars
Pītiskā   Epinīkija Etnas Hieronam
Traģēdija
Eshils
(545.-456.g.p.m.ē.)
УSasaistītaisФ,   УPrometejsФ, УOrestejaФ, УAgamemnonsФ
Horeforas -   ziedotājs
Eimenīdas -   lebvēlīgās.
Sofokls
(496.-406.g.p.m.ē.)
УAntigoneФ,   УValdnieks EdipsФ
Eiripīds
(484.-406.g.p.m.ē.)
УMēdijasФ,   УHipolitsФ, УTrojietesФ, УHelenaФ, УOrestsФ, УElektraФ, УIfigēnija   AulīdāФ, УBakhantesФ
Komēdija
1) Vecatiskā
Aristofāns
(450.-384.g.p.m.ē.)
УJātniekiФ,   УMākoņiФ, УФLapsenesФ, УMiersФ, УPutniФ, УVardesФ,   УBagātībaФ, УAīstrateФ, УSievietes tautas sapulcēФ,   УSievietes Tesmoforiju svētkosФ
Atiskais posms
(5. - 4.   gs.p.m.ē.)
Vēsturiskā   proza
Herodots
(484.-424.g.p.m.ē.)
Tukidids
(460.-400.g.p.m.ē.)
УVēstureФ 8   grāmatas
Ksenofonts
(430.-355.g.p.m.ē.)
УGrieķijas   vēstureФ
Retoriskā   proza
Lizijs
(459.-380.g.p.m.ē.)
УRuna pret   EratostenuФ
Demostens
(384.-322.g.p.m.ē.)
УTrešā   runā  pret FilipuФ
Folozofiskā
proza
Platons
(427.-347.g.p.m.ē.)
УValstsФ
Aristotelis
(384.-322.g.p.m.ē.)
УPoētikaФ
3. Helēnisma   laika literatūra
(3.-1.gs.p.m.ē.)
Menandrs
(342.-392.g.p.m.ē.)
УĪgņaФ,   УŠķīrējtiesaФ
Teokrīts
(310.-250.g.p.m.ē.)
УIdillesФ,   SirakūzietesФ
Kallimahs
(310.-240.g.p.m.ē.)
УTabulasФ,   УCēloņiФ 
Rodas Apollonijs
(295.-215.g.p.m.ē.)
УArgonautikaФ
4. Romas laikmeta   literatūra
(1.gs.p.m.ē.-   m.ē.4.gs.)
Plūtahs
(46.-120.g.m.ē.)
УMorāles   traktātiФ, УParalēlie dzīves aprakstiФ
Lukiāns
(125.-180.g.m.ē.)
УMušas   slavinājumsФ, УBez mantojuma atstātaisФ, УDievu sarunasФ,   УJūras sarunasФ
Longs
(apm.2. vai   3.gs.m.ē.)
УDafnīds un   HlojaФ

     
     
                               Homērs                               
Nav īpaši vēsturisku ziņu. Viņš ir bijis akls,
dievišķas iedvesmas apgarots dziesminieks. Apmēram
septiņas pilsētas pretendē uz Homēra dzimteni. It kā
viņš esot uzturējies Hijā. Vēlāk tur
dzīvojoši homerīdi. Viņi izplatīja Homēra
dzeju. Grieķu daiļliteratūras vissenākie pieminekļi
ir eposi УIliādaФ un УOdisejaФ, par kuru autoru tiek uzskatīts
aklais dzejnieks Homērs. Tā domāja arī antīkajā
pasaulē, lai gan jau tad konkrētu biogrāfisku ziņu par
Homēru nebija. Viņa eposi, mainoties laikmetu literāri
estētiskajām prasībām, vienmēr palika izcila dzejas
meistardarba neatdarināms paraugs.
Par poēmu rašanos laiku ir domstarpības, bet apmēram
8.gs.p.m.ē. Tēmas ir par Trojas karu, kas norisinājās
apmēram 13., 12.gs.p.m.ē. eposu vēstījums ir par
pagātni. Homērs tajos iepin sava laika notikumus. Poēmā
atrodams Mikēnu kultūrai piederoši motīvi. Mikēnu
kultūras ziedu laiku 16., 12.gs.p.m.ē.
Eposos attēlotie notikumi saistīti ar grieķu (ahaju)
karagājienu uz Troju (jeb Iliju), pilsētu Mazāzijā.
УIliādaФ stāsta par Trojas aplenkšanas pēdējā,
desmit? gada notikumiem; sižeta pamatā - stāsts par
varoņa Ahilleja dusmām. Grieķu karavadoņa Aģamenona
aizvainots, viņs atsacījies cīnīties, un grieķi
nespēj gūt uzvaru pār trojiešiem, kamēr kaujās
nepiedalās Ahillejs. Tomēr, uzzinot, ka nogalināts vina
vistuvākais draugs Patrokls, saniknotais Ahillejs dodas kaujā un
uzveic trojiešu vadoni Hektoru.
УOdisejaФ ir nedaudz jaunāka poēma par УIliāduФ. Tā
veltīta grieķu varoņa Odiseja piedzīvojumiem pēc
Trojas kara, kad, jūras dieva Paseidona vajāts, viņš
klejo desmit gadus, līdz atgriežas pie uzticīgās sievas
Penelopes.
Varoņpoēmu saturu veidojis ne tikai bagāts grieķu
folkloras un mitoloģijas materiāls un paša autora
mākslinieciskā fantāzija, bet arī vēsturiski fakti.
Troja patiesi eksistējusi. Arheoloģisko izrakumu
rezultātā (tos uzsāka XIX gs. vācu tirgotājs H.
Šlimanis) tika atklāti vairāki šis pilsētas
kultūrslāņi. Viens no tiem slānis atbilst eposos
attēlotajam Senajos ēģiptiešu un hetu XIV-XIII gs. p. m.
ē. dokumentos minēti arī vairākkārtējie ahaju
iebrukumi Mazāzijas piekrastē, ievērojamākais no kuriem,
iespējams, bijis tā saucamais Trojas karš. Tā notikumi
tiek attiecināti uz XIII gs. p. m. ē., kad Grieķijā un
Egejas jūras salās vēl valda senā un
bagātīgā Egejas kultūra (saukta arī par Krētas-
Mikēnu kultūru - XVII-Xll gs. p. m. ē.). УIliādāФ un
УOdisejāФ atspoguļojas ne vien šis laikmets, bet arī
daudzas iezīmes, kas raksturo IX-III gs. p. m. ē.,
tādēļ ar šiem gadsimtiem pieņemts saistīt eposu
galīgās izveides laiku.
Grūti tomēr atdalīt patieso. Mezglos sapīto autora
idealizēto vēstures notikumu kodolu no mītiem, kuнrus
savukārt papildina fantastiski motīvi. Poēmām
raksturīgi, ka līdzās grieķu un trojiešu
varoņiem darboнjās arī dievi, ne vien lemjot un virzot
notikumu gaitu, bet reizēm arī aktīvi cīnoties kaujas
laukā vienā vai otrā no karojošajām pusēm.
УIliādasФ un УOdisejasФ māksliniecisko savdabīgumu veido
varoņpoēmām tipisku izteiksmes līdzekļu kopums. УTas
ir episkajam stilam raksturīgais nesteidzīgs, plaši
plūstošs vēstījums, tradicionāli vienādas
vārdkopas, rindas, stāstījuma epizodēs. šādas
tā saucamās formulas, pastāvīgie epiteti, plaši
salīdzнinājumi, krāšņi savā
uzskatāmībā, heksametra pantmērs -
būtiskākās šī stila iezīmes.Ф
Eposā nenoliedzami vienotā iecere un tās realizācijas
mākslinieciskums nodrošināja Homēram spožu slavu jau
antīkajā pasaulē un vairāk nekā 20 gadsimtus
pēc tam. Tomēr jau senatnē radās jautājums par abu
poēmu autoru: Homēram piedēvēja vēl virkni citu
episku darbu, vēlāk uzskatīja, ka viņš
sacerējis tikai УIliāduФ un УOdisejuФ, bet daži
hellēnisma laikmeta pētnieki УOdisejuФ atzina par kāda cita
dzeнjnieka darbu. Tā saucamais УHomēra jautājumsФ par
plašu diskusiju objektu kļuva XVIII gs. beigās, kad vācu
filologs F. Volfs izvirzīja domu: УIliādaФ un УOdisejaФ esot
atsevišķu dziesminieku dāžādā laikā
sacerēti varoņstāsti, kuri vēlāk apkopoti un
rediģēti. Tā šai jautājumā pakāpeniski
iezīmējušies divi pamatvirzieni: unitāriju teorija
(poēmas esot vienotas, un tām esot viens autors) un
analītiķu teorija (eposi sastāvot no pastāvīgām
daļām, kuras sacerētas dažādos laika posmos).
Vairums mūsdienu zinātнnieku aizstāv iespēju savienot abu
uzskatu racionālākos pierādījumus: sengrieķu eposu
veido dažādu vēsнturisko laikposmu notikumi un mīti,
kurus vienotā mākslinieciskā veselumā sakausējis
viens autors (leģendārais Homērs).
Homēra poēmas nozīmīgi ietekmējušas
vēlāko gadsimtu grieķu un romiešu literātūru un
mākslu, bet ar Vergilija УEneidasФ starpniecību arī
Rietumeiropas eposa attīstību.
Homēra УlliādaФ un УOdisejaФ ir un paliek savdabīgs
sengrieķu kultūras simbols.
                    Hēsiods (8.-7.gs.p.m.ē.)                    
Hēsiods ir spilgti izteikta personība grieķu
literatūrā.
Hēsioda dzīves laiku var noteikt tikai aptuveni 8.gs. beigas vai
7.gs. sākums p.m.ē. Viņš tātad ir Homēra eposa
jaunākais laikabiedrs. Tajā laikā ģints kopienai
sabrūkot un šķiru sabiedrībai veidojoties,
Grieķijā strauji attīstījās
privātīpašums, saasinājās šķiru
cīņa. Naturālās saimniecības vietā
stājās naudas saimniecība. Tas stipri ietekmēja
sīkos un vidēji turīgos zemniekus, kas nonāca
pilnīgā atkarībā no lielajiem zemes
īpašniekiem. Hēsiods, būdams sīkais zemes
īpašnieks, labi zināja zemnieku dzīves un darba
apstākļus un runā par tiem didaktiskajā poēmā
УDarbi un dienasФ.
     УDarbi un dienasФ - šī didaktiskā poēma
atšķiras no varoņu eposa ar to, ka tajā ir mazāk
mitoloģiska materiāla, toties ar daudz lielāku
tiešamību ienāk reālās dzīves attiecību
attēlojumu. Pēc apjoma darbs ir neliels, bet satura ziņā
nozīmīgs. Hesiods savā poēmā nerunā par tālo
pagātni, bet vairāk pievēršas tagadnei par sava laika
sasāpējušiem jautājumiem. Tiesas prāvas
uzsākšanas iemesls bija poēmas sarakstīšana. Tiesas
darbus uzsāka Hesioda brālis Perss, un piekukuļojot tiesu,
panākt netaisnīgu lēmumu un atņem Hēsiodam mantojuma
daļu.
Hēsiods izvirza uzdevumu - runāt patiesību. Poēmas
pirmajā daļā Hēsiods runā par sociālo
netaisnību, par valdniekiem liekēžiem, tiesnešu
korumpētību, varmācību, patvaļu.
Viņš arī meklē līdzekļus kā to
novērst, dod padomu savam brālim Persam neiesaistīties
ķildās un izvairīties no skaļām sapulcēm, bet
pievērsties darbam. Tāpat viņš ar ironiju runā par
pērkamajiem ierēdņiem, valsts vīriem.
Hēsiods liek saprast, ka taisnība stāv augstāk par varu,
bet cilvēks bieži vien to saprot tikai tad, kad nonācis jau
nelaimē. Un netaisniem spriedumiem kā ēna līdzi nāk
Zvērests, un Tiesa vienmēr tiecas uz mantkārīgiem
ļaudīm, tā atnes tiem nelaimi, bet kas taisnīgi
tiesā, tam pilsēta plaukst un zeļ, un tauta laimīgi
dzīvo. Tur valda pārticība un saticība.
Hēsiods aicina valdniekus apsvērt vērīgi sirdī,
kā spriest taisnīgu tiesu, jo tautai ir jāmaksā par
valdnieku vainu. Ļaunumu ir pilna pasaule un ceļš uz to ir
līdzens un viegli ejams.
Runājot par darbu Hēsiods aicina jau laikus domāt par
ražu, lopiem, neko neatstāt nepadarītu, neko neatlikt uz
pēdējo brīdi. Aicina neaizmirst mūžīgos dievus,
kad cilvēks ir kļuvis bagāts, un ziedot tiem labāko no
tā, kas tam pieder, tad arī dievs nenovērsīs savu laipno
vaigu. Tāpat arī pievēršas cilvēku
savstarpējām attiecībām. Viņš pamāca, kad
zemniekiem sākt darbus, šai dienu uzskaitījumā labi
saskatāmi grieķu tautas ticējumi. Lasot poēmu reizēm
šķiet, ka autors dzīvi saskata drūmās krāsas,
bet tomēr viņš tic taisnības uzvarai. УDarbos un
dienāsФ var atrast daudzus sakāmvārdus un parunas, kas ir
populāras un tiek lietotas vēl šodien. Daudzas rindas ir
veltītas dabas tēlojumiem, bet tās vairs nav tik
bagātīgi krāšņi aprakstītas kā
Homēram, kaut gan arī Hesiods savos darbos ir izmantojis epitetus,
salīdzinājumus un atkārtojumus.
     УTeogonijaФ parāda izmaiņas šķiru sabiedrības
iekārtā (piemēram pāreja no matriarhāta uz
patriarhātu) mitoloģiski atspoguļojas teikās par veco dievu
cīņu ar jaunajiem. Pamatā pasaules izcelšanās
hronoloģija, pēc Hēsioda domām, vispirms bija Haoss -
Уtumšs tukšumsФ, Zeme un Erots - УmīlestībaФ. No Haosa un
Zemes dažādās paaudzēs radās pārējās
pasaules daļas - Erebs УTumsībaФ, gaišais Ēters, Debsis,
Jūra, Saule, Mēness. Hēsiods apraksta ne tikai reālus
pielūgšanas objektus, kas grieķu kultūrā bija dievi,
bet arī to spēku personifikācija, kurus viņš
domāja kā cilvēkus rīcības ietekmētājus -
Darbs, Aizmirstība, Bads, Skumjas, Kaujas, Slepkavības, Ķildas,
Meli utt.
                       Ezops (apm. 6gs.p.m.ē)                       
Drošu vēsturisku ziņu nav, bet 5.gs.p.m.ē.
vēsturnieks Hērdots apgalvoja, ka Ezops dzīvojis
6.gs.p.m.ē.), bijis vergs Samas salā un Delfos ticis
nogalināts.
Ezopa fabulu motīvs ietverts morālēs, tajās
uzsvērts, ka pasaulē valda ļaunums, ka liktenis ir
mainīgs, bet nākotne nedroša un nenoteikta, ka nav
jācenšas mainīt likteņa piešķirto
stāvokli, jo izmaiņas var nest vēl lielāku nelaimi.
Fabulu personāži - dzīvnieki, augi, cilvēki, dievi - bet
tie sevī nevienmēr ietver tās īpašības,
kādas ir pierast personificēt ar tiem (skudra - strādīga,
lapsa viltīga), bet arī pilnīgi pretēju
īpašību paudēji (skudra - melīga un zaglīga)
Fabulu stils ir vienkāršs, skaidrs un lakonisks.
          Kvints Horācijs Flaks (65.g. - 8.g. p.m.ē.)          
Ziņas par viņa dzīvi atrodamas viņa darbos. Dzimis
Dienviditālijā, Venosā. Tēvs brīvlaistais - tas bija
kauna traips, kas nepameta Horāciju un radīja zināmu
nepilnvērtības sajūtu, lai gan apzinājās savu
nozīmīgumu Romas literatūrā. Studēja Romā
grieķu un romiešu literatūru, retoriku, filozofiju.
Vēlāk zināšanas papildina Atēnās. Studē
stoiķu un Epikūra filozofiju. Iestājas republikāņu
armijā 41.gadā piedalās kaujā pie Filipām pret
Augustu un Antoniju. Kad cieta neveiksmi glābjas bēgot. Pēc
amnestijas atgriežas Romā, bet viņa īpašumu
konfiscē par labu oktaviāna veterāniem. Palicis bez
līdzekļiem, Horācijs uzņemas rakstveža
pienākumus un nodarbojas ar dzejošanu. Ar to iemanto Virgīlija
draudzību, kurš ieved viņu Mecenāta pulciņā.
drīz pēc Mecenāta nāves arī Horācijs mirst un
tiek apglabāts blakus. Mecenāts bija tas, kas
iepazīstināja Horāciju ar Augustu un tas viņam
piedāvāja goda amatu, bet Horācijs atteicās,
gribēdams sevi pasargāt no intrigām.
Slavu Horācijam atnesa УSatīrasФ, УEpodiФ.
Pakāpeniski samierinājās ar jauno valsts iekārtu,
kļuva par Augusta slavinātāju.
Horācija darbi tiek publicēti šādā secībā:
Odas, Epodi, Gadsimta himna, Satīras un Vēstules. Te nav
ievērota darbu tapšanas secība. УSatīrasФ un УEpodusФ
rakstījis savas literārās darbības sākumā.
     УSatīrasФ - izdotas 1.gs. četrdesmitajos gados p.m.ē.
divās grāmatās.
1.grāmta - 10 satīras
2.grāmata - 8 satīras.
Sarakstītas filozofiskajā dialoga formā daktilu
heksametrā. Horācijs tās sauca par УSarunāmФ. To valoda
ir viegla, tuva Prozai.
УSatīrāsФ Horācijs pievēršas privātai
dzīvei, skar morāli filozofiskas problēmas, sadzīves
parādības, risina literatūras jautājumus. Izzobojot
netikumus. УSatīrasФ - mistrojums formas un satura ziņā
dažādi dzejoļi. УSatīruФ dibinātājs -
Lūcilijs 2.gs.p.m.ē. Horācijs pārmet Lūcilijam
neizkoptu stilu. Horācija УcredoФ ir apvienot Romas seno dzejnieku
idejas ar УjaunoФ dzejnieku sasniegumiem formas izveidē.
УSatīrāsФ pauž savus filozofiskos uzskatus sintizējot
epikūriešu un satīriķu mācības, iesaka
baudīt dzīvi, bet būt pieticīgam, savaldīt
kaislības, ievērot mēru.
Horācija morāle nav sausa, dragmatiska. Viņš pamāca
ar labsirdīgu humoru - pasaka patiesību smejoties. Izsmej
skopuļus, mantraušus, dzīru cienītājus,
kaislības vergus. Visur šādi konkrēti piemēri,
salīdzinājumi (piemēram, lauku miers - pilsētas burzma,
lauku pele - pilsētas pele).
Savos darbos daudz runā pats par sevi, savu gādīgo tēvu,
par Mecenātu. Vieglā stāstījumā pievēršas
nopietniem tematiem, izmantojot fabulas, atziņas. УSatīrāsФ
spilgti, tieši attēlo Romas dzīvi.
     УEpodiФ - piedzīvojums, jambu pantmērā saturēti
dzejoļi, kas sastāv no divrindu strafām, kurās otrā
vārsma ir īsāka par pirmo.
No Arhilaha Horācijs pārņēmis griezīgus jambus -
pantmērus un aso toni. Bet УEpoduФ saturs ir oriģināls, nav
aizgūts no grieķiem.
УEpodosФ izsmej cilvēku trūkumus, pievēršas
dažādām dzīves parādībām. 2.epods -
īpaši populārs, jo tajā runa ir par vienkārša
zemnieka dzīvi, pēdējā strafā noskaidrojās, ka
lauku idilles slavinājums ir liekulīgs. УEpodāsФ
parādās Horācija politiskie uzskati, kas pakāpeniski
mainās. УEpodasФ jau parādās Oktaviāna - Augusta
cildināšana, kas nav УSatīrāsФ.
     УOdasФ - četrās grāmatās, trīs iznāk
43.g.p.m.ē. bet ceturtā 33.g.p.m.ē.
Pieskaras filozofiski ētiskiem jautājumiem. Tāpat iet savu
Уzelta vidusceļuФ - Horācija gudrību. Tiek cildināts
Augusts un Romas valsts. УOdāsФ atspoguļojas ar Horācija
personisku pārdzīvojumi. Raksta par mīlestību, bieži
mainot mīlas objektu. Bet viņa mīlas dzeja nav jūtu
īstenuma un kvēles. Tajā vairāk ir pārdomas, kas
nesaviļņo lasītāju. Horācijs augsti vērtē
draudzību. Viņš ieviesis romas literatūrā
grieķu pantmērus un veidojis tos smalkākus. Ietekmējies
no Alkaja, Anakreanta, Sapfas. УOdasФ ir slavenākais Horācija darbs
tieši ar sava satura bagātību, izteiksmes tēlainību.
17.gs.p.m.ē. sacer patriotisko УGadsimta himnuФ, un pēdējais
darbs ir УVēstuļuФ grāmatas. Tās adresētas
atsevišķām personām. Padziļina
iepriekšējos darbos paustos uzskatus. Slavena ir otrās
grāmatas trešā vēstule - УDzejas mākslaФ - runā
par dzejas teoriju, drāmu. УVēstulē - 476 vārsmas. Skarti
kompozīcijas, formas jautājumi. Prasība pēc
viengabalainības, stila atbilstību saturam.
Atturēšanās no lieka naturālisma. Vēršas pret
dievu iejaukšanos lugas beigās, pret slepkavībām uz
skatuves. Dzejas pamatā ir talanta un mākslas tehnikas
salīdzinājums. УDzejas mākslaФ ir literārās teorijas
žanra pilnīgākais un labākais paraugs Romas
literatūrā.
     
     
         Publijs Ovīdijs (43.g.p.m.ē. - m.ē.18.g.)         
Ovīdija literārā darbība saistīta ar Augusta
valdīšanas 2.posmu.
Ovīdija biogrāfija ir viņa УSkumju elēģijaФ
ceturtās grāmatas 10.elēģijā.
Dzimis Sulmonā. Cēlies no jātnieku dzimtas, ģimenē
jaunākais dēls. Mācījies retoriku skolā Romā.
Ovīdijam padevušas svazorijas, kurās nepieciešama
bagāta iztēle un emocionalitāte. Pēc skolas
beigšanas dodas uz Grieķiju un apmeklē Atēnas, kur
padziļina savas zināšanas. Atgriežoties Romā
strādā par policijas zemākās pakāpes ierēdni.
Bet šis darbs viņu neinteresē un viņš nododas
literatūrai. Izveidojas par sava laika populārāko dzejnieku
Romā. Romu uzskata par savu dzimteni un ir laimīgs, ka var
dzīvot Romā. Piecdesmit gadu vecumā, m.ē. 8.gadā,
Ovīdijs tiek izraidīts trimdā uz Tomi pilsētu Melnās
jūras piekrastē. Ar šo pilsētu sasitās II.posms
Ovīdija dzīvē, no m.ē. 8.-18.gadam. Augustu
neapmierināja Ovīdija literārā darbība. Dzejoļu
krājums УMīlas mākslaФ atklāja Augusta Romas
sabiedrības apšaubāmo tikumību. Savā daiļrades
I posmā Ovīdijs pret Augusta ētiskajām reformām
izturas nenopietni un to Augusts uzskatīja par protestu,
neuzticību. Ovīdijs mirst trimdā, m.ē. 18.gadā.
Apbedīts netiek Romā, bet turpat trimdā.
Literāro darbību var iedalīt 3 posmos:
1) mīlas dzejas - УMīlas dzejaФ, УMīlas elēģijaФ,
УVaronesФ, УMīlas mākslaФ, УZāles pret mīlestībuФ;
2) reliģiski mitoloģiska satura poēmas - УFāstiФ,
УMetamarfozasФ;
3) trimdas laika dzeja (8.g.m.ē. -18.g.m.ē.) - УSkumjas
elēģijasФ, УVēstules no PantaФ
     УMīlas ēlēģijasФ - piecas grāmatas.
Sagādāja Ovīdijam mīlas dziedoņa slavu. Otrajā
izdevumā iznāca trīs grāmatās. Mīlas
ēlēģijas ir veltītas vienai varonei - Korinnai. Taču
atšķirībā no Katulla korinnas, Ovīdija Korinna ir
vairāk nosacīts tēls. Ovīdijs sniedz precīzu Korinnas
ārējo portretu, bet neatklāj savas jūtas. Tai nav savas
sejas, dvēseles, tā iemieso skaistu sievieti vispārīgā
nozīmē. Ovīdijs mīlas žanrā ir ne tikai
turpinātājs, bet arī novators.
Ovīdija mīlētājam mīlestība nav dziļš
un vienreizējs piedzīvojums, bet gan viegla, aizraujosa
rotaļa. Tas spēj mīlēt gan kundzi, gan viņas
verdzeni.
УVaronesФ - piecpadsmit vēstules, kuras saviem prombūtnē
esošajiem vīriem un mīļotajiem raksta grieķu
mītu varones.
Visas vēstules ir par vienu tematu: šķiršanās,
ilgas, vientulība, greizsirdības mokas, skumjas atmiņas par
nelaimīgas mīlas sākumu, domas par nāvi, lūgums
atgriezties.
Kautrīgā Penelope un kaislīgā Fedra,
sentimentālā Enona un atriebīgā Medeja, pamestā
Didona un ar varu šķirtā Brizeida katra savādi
pārdzīvo savas jūtas.
Ovīdijs smeļ no dažādiem avotiem, viņš izmanto
Homēru, traģēdijas, helenistisko poēziju,
tēlojošās mākslas darbus. Arī pilnīgi
pastāvīgi pārstrādā sižetus. Viņa varones
gandrīz vienmēr ir bailīgas un nevarīgas, kā
piemēram Ovīdija Didonai nav to iezīmju, kuras viņai bija
devis Virgīlijs.
Apmēram ap to pašu laiku, kad Ovīdijs raksta УVaronesФ, top
arī viņa traģēdija УMedejaФ, kura līdz
mūsdienām nav saglabājusies.
     УMīlas mākslaФ - savdabīga parodija.
I.daļa - par mīlas objektu atrašanu
II.daļa - par iekarošanu
III.daļa - par mīlestības saglabāšanu.
Pamācības vispirms sniegtas vīriešiem, pēc tam
sievietēm. Daudz izmantoti salīdzinājumi.
     УZāles pret mīlestībuФ - padomi kā
izārstēties no nelaimīgas mīlestības. Dod atziņu,
ka mīlestība ir kā slimība un zāles katram
vajadzīgas citādākas.
Šī I.perioda dzeja ir viegla, bez īpaša satura
dziļuma. Ovīdijs vispilnīgāk atspoguļo
mīlestību, Iedziļinās sievietes jūtu pasaulē,
pārdzīvojumos. Necenšas neko idealizēt.
II.posmā pievēršas reliģiski mitoloģiskām
poēmām.
     УFastiФ - neskaidro Romas seno paražu un svētku izcelsmi.
Atbilst augusta centieniem.
Izmanto teikas par romiešu svētkiem un ataino to atmosfēru.
Šīs teikas kopā saista romiešu kalendārs, katra
grāmata veltīta kādam mēnesim un sākas ar
mēneša nosaukuma izskaidrojumu. УFastāsФ aplūkoti
vissenākie dievi un laiku. Augusts un Jūlijs Cēzars tiek
pielīdzināti dieviem. УFastiФ saista ar patriotismu,
mīlestība uz tautu caurauž visu Romas senatni, un līdz ar
to dara interesantu paražu un tradīciju aprakstu.
     УMetamorfozasФ - poēma par dievu un cilvēku
pārvēršanos dzīvniekos, augos, akmeņos,
zvaigznēs. Grib parādīt dzīves daudzveidību,
cilvēka sarežģīto, pretrunīgo raksturu. УMetamorfozasФ
atspoguļo pasaules vienotību, ka viss pasaulē ir saistīts
ar cilvēku. УMetamorfozasФ ir visuma vēsture, sākot no Noasa
beidzot līdz vēsturiskajam laikmetam. Izmanto visu grieķu
mitoloģiju (250 mīti). Poēma sastāv no
15.grāmatām, darbība tajās notiek dažādās
vietās un poēma tiek sadalīta ciklos: Argosas un Tēbu
mīti, argonauti, Hērakls, Enejs un viņa
pēcnācēji.
Pasaules pārvēršanās no haosa līdz harmoniskam
kosmosam. Mīts par četriem cilvēces attīstību
posmiemiem: zelta, sudraba, vara un dzelzs laikmetiem. Dafnes
pārvēršana lauru kokā (I gr.); mīts par Faetonu,
Saules dēlu, kas izlūdzies no tēva viņa ratus un tikko
kā nav sadedzinājis zemi (II gr.); par Narcisu, kas noraidījis
nimfas Eho mīlu, bet iemīlējies pats savā
attēlā (III gr.); novele par Pirama un Tizbes nelaimīgo
mīlu (IV gr.); teika par Niobi, kas lepojusies ar saviem bērniem un
viņus zaudējusi augstprātīgās
lielīšanās dēļ (VI gr.); par Kefala un Prokridas
greizsirdīgo mīlestību (VII gr.); nelaimīgais Daidala un
Ikara lidojums (VIII gr.) teika par Orfeju un Eridiki, mīlas mīti,
kurus stāsta Orfejs (X gr.); Keika un Halkionas uzticīgā
mīla (XI gr.).
     УSkumju elēģijasФ - piecas grāmatas.
I.grāmata tapusi ceļā uz trimdu. Apraksta vētru Adrijas
jūrā, kas kuģi atdzen pie Itālijas krastiem.
5.elēģijā Ovīdijs sevi salīdzina ar Odiseju. Un
uzvar, ka viņa liktenis ir vēl bēdīgāks, jo nav
atpakaļceļa uz Romu.
3.elēģijā apraksta pēdējo nakti Romā, un
neslēpj savu dziļo izmisumu.
II.grāmatā ir kā vēstule Augustam. Ovīdijs aizmirst
savu lepnumu un lūdz Augustu ļaut tam atgriezties. Drūmi un
pelēki Ovīdijs apraksta trimdas ainavu un tāds ir arī
viņa dvēseliskais stāvoklis.
III.grāmatā Ovīdijs apraksta vietējo
iedzīvotāju drūmo raksturu.
IV.grāmatā stāsta par to, kā viņam nācies
aizstāvēties ar ieroci rokās.
     
     
                   Pindars (apm.522-441.g.p.m.ē.)                   
Grieķu klasiķis. Dzimis Oratorijā, izglītojies
Atenās, vēlāk uzturējies Sirkūrās,
Akragantā. Pārvaldījis visus svinīgās koru lirikas
žanrus.
Visievērojamākās ir epikēnijas - slavinājumi
uzvarētājiem vispārējās grieķu
sacīkstēs - sporta spēlēs.
Pindara darbi apkopoti 17.grāmatās. Saglabājušās 45
epikēnijas 4 grāmatās, kas sadalītas pēc
sacensību vietām:
1) Olimpiskās - uzvara Olimpijā
2) Pītiskās - uzvara Delfās
3) Nemejiskās - uzvara Nemejā
4) Istmiskās - uzvara Istmā.
     
     
                     Solons (638. - 558.g.p.m.ē)                     
Izcils Atēnu politiskais darbinieks. Viņš ir vergturu
demokrātijas un to sociālo pamatprincipu dibinātājs, uz
kuriem balstoties attīstījās Atēnu demokrātiskā
polisa. Viņa dzīves laikā bija smagas ekonomiski
politiskās krīzes. Šī krīze draudēja
izvērsties pilsoņu karā. Šajā situācijā
Solons tika uzaicināts kā šķīrējtiesnesis un
likumdevējs. Turīgie tika iegrožoti, Atēnu zemnieki
atbrīvoti no parādu verdzības. Solona politiskā
darbība spilgti atspoguļojas viņa dzejā. Viņa
elēģijas un jambi ir viņa politiskās darbības
atskaite. Populārs Solons kļuva ar elēģiju
УSolamīnasФ. Tajā viņš aicina atēniešus
nebūt gļēviem un atkarot megeriešiem zaudēto
Solamīnas salu. Solonam piemita patriotisks patoss, lepnums par savu
pilsētu, līdzjūtība pret verdzībā
pārdotajiem.
     УSolamīnaФ
Ievadā Solons uzrunā atēniešus aicina cīņā
par Solomīnas salu, ar ironiju runā par cilvēku
lētticību, muļķību.
УKatrs par sevi jūs gudri un līdzīgi viltīgām
lapsām,
Tomēr, kad sanācis bars, sekls un tukšs jūsu prāts.
Vīrus ar glaimīgu mēli jūs ieceļat valdnieku
tronī,
Vārdi jums vienīgais mērs, neskatīts tikums un darbs.Ф
УSolamīnasФ beigās dod it kā atskaiti par saviem darbiem. Par
to, ka nav tukšu vārdu runātājs, bet solīto ir
pildījis. Atbrīvojis vergus. To visu panācis ar stingru likumu
un taisnību. Beigās izsaka domu par savu grūto politiķa
likteni, par to, ka tiek vajāts. Dod salīdzinājumu:
УNo visām pusēm tāpēc vajāts esmu es
Kā niknais vilks, kam apkārt stājies suņu bars.Ф
                Alkajs (7.gs.p.m.ē.-6.gs.p.m.ē.)                
Dzimis Mitilēnes pilsētā, aristokrātu ģimenē.
Viņa dzīves laikā risinās asas cīņas starp
dēmosi un dzimtas aristokrātiju. Demokrātu uzvaras
rezultātā Alkajs ir spiests atstāt dzimteni un doties
trimdā. Alkja lirikā ir gan politiskā tematika, gan mīlas
lirika, dzīru dziesmas, himnas. Alkajs izmanto dažādus
pantmērus, bet nozīmīgākā ir Alkaja strofa, ko
vēlāk izmanto Horācijs.
УNav vietas skumjām dzīvē, ja tām nav nekāda
jēga, labāk ir priecāties, baudīt dzīvi. Ziema
saistās ar kaut ko nevēlamu, nepatīkamu, bet ziedonis ar
prieku, dzīvības atgriešanos dabā un cilvēkos.Ф
                         Sapfo (6.gs.p.m.ē.)                         
Dzīvojusi Lesbas salā, Mitelēnē vadījusi skolu, kur
mācīja aristokrātu meitenēm dzeju, mūziku, deju.
Būdama aristokrāte, tāpat kā Alkajs un Teognīds ir
spiesta atstāt dzimteni un doties trimdā. Kādu laiku
dzīvo Sicīlijā. Ziņas par viņas dzīvi ir maz un
tās ir pretrunīgas. Vienīgā liecība ir viņas
dzeja. Ir leģenda, kas vēsta par to, ka Sapfo bijusi nelaimīgi
iemīlējusies un metusies no klints jūrā. Sapfo izmanto
dažādus pantmērus un strofas. Vēlāk Horācijs
izmantojis savā dzejā tā saukto Sapfo strofu. Dzejā
galvenā uzmanība veltīta mīlestībai, jaunībai,
dzīves priekam. Te parādās jūtu neviltotība,
pārdzīvojuma dziļums, tiešums, spilgta
emocionalitāte.
No viņas saglabājusies УHimna AfrodīteiФ. Sapfo Afrodīti
uzrunā kā senu draudzeni, ļoti tieši, personīgi. Te
nav nekā no patosa, tie ir pirmie soļi dzejnieka
profesionalitātes ceļā. Pirmajā daļā aicina
Afrodīti palīgā savās bēdās, lai tā
viņu atbrīvo no sirdsnemiera, kas viņā valda.
Otrajā daļā parādīts ļoti spilgts
mīlestības pārdzīvojuma atspoguļojums. Spilgti,
tieši un neviltoti attēlotas Sapfo jūtas, mīlestība.
Varbūt pat pārāk tieši. Šajā daļā it
kā tiek atkailināta viņas dvēsele.
Trešā, ceturtā un piektā daļā dabas
tēlojums, ar kuras palīdzību tiek parādīts
dvēseles nosakņojums.
Beigās izskan pesimisms, skumjās par vientulību,
atstātību.
УJau mēness ir zudis skatam,
Un Plejādes sen jau projām -
Nakts vidus, bet laiks iet secen, jo viena, es viena guļu.Ф
Tā nevar rast mieru ne miegā, ne darbā, jo visas domas saista
kāds jauneklis.
     Epitalāmijas
Dzīres, kāres, svinības, vīns, jautrība,
līgavaiņa slavināšana, tāpat pieminēts
vīndevis Hermijs.
                   Anakreonts (6.gs.p.m.ē. 2.puse)                   
Dzīvojis Teosā. Vēlāk pēc persiešu iebrukuma
pārceļas uz Trāķiju, vēlāk uz Grieķiju.
Samas salu, kur dzīvoja tirāna Polikrata, tad Atēnās,
Tesālijā, kur arī miris. Dzejas tematika ir vienveidīga -
rotaļīga mīlestība, dzīru dziesmas, te nav jūtu
dziļuma, tiešu pārdzīvojumu, kas ir Sapfo un Alkaja
lirikā. Popularitāti viņa dzeja ieguvusi ar
asprātīgu rotaļīgumu, gaišu ironiju,
improvizātorisku vieglumu. Ar hellēnisma laiku izplatās
anakreontiskā dzeja, kas atdarina Anakretonta dzejas formu un saturu tik
tieši, ka nezinot autoru to ir grūti atšķirt
oriģinālu no atdarinājuma.
Dzeja ir viegla, rotaļīga
1. Prieku baudīšana.
2. Rūgtums par vecumu, kas tuvojas.
3. Ironija par mīlestību, kas grib aizbēgt, bet nespēj.
                       Arhilahs (7.gs.p.m.ē.)                       
Dzimis Parosas salā, aristokrāta un verdzenes dēls,
nebūdams likumīgs dēls, bija zināmā mērā
deklasēts cilvēks un, trūkuma spiests. dzīvojis
nemierīgu, kara algotņa klaiņotāja dzīvi,
piedaloties kara gājienos jaunu koloniju iegūšanas
dēļ, nekur neiedzīvojies apkārtējā vidē.
Viņš pats sevi raksturo kā Уkara dieva kalpu, kam
pazīstamas arī mūzu saldās dāvanasФ. Karš
viņam ir eksistences avots. Būdams kara algotnis, lielāko
dzīves daļu pavada dažādās Grieķijas
pilsētas. Galvenokārt rakstījis elēģijas un jambus,
mazāk sacerējis fabulas. Tās sacerējis divrindēs,
kur otrā rinda pantmērā atšķiras no pirmās.
Neviens darbs nav saglabājies pilnīgi. Fragmenti liecina par
izkoptu valodas lakonismu, izteiksmes līdzekļu daudzveidību.
Viņa dzejā jūtama smalka ironija, asi nievājoša
satīra, kā arī gaišu jūtu apdvesta mīlas
jūsma, aicinājums dzīves grūtības un bēdas
remdēt vīnā. Savā dzejā noliedz tradicionālo
aristokrātijas morāli, tādēļ arī
izvēlējies kara algotņa dzīvi. Par bēgšanu no
kaujas laika dzejnieks stāsta aukstasinīgi ar zināmu
pašironiju. Viņa dzejā atspoguļojas viņa dzīves
filozofijas pamatprincipi: izturība, vīrišķība,
apzināšanās, ka straujas likteņa pārmaiņas ir
likumsakarīgas dzīves ritms. Viņam piemīt
spēcīgs temperaments, ļoti tieši un spilgti attēlo
savas izjūtas attieksmē pret dzīves daudzveidību.
Arhilaha elēģijā varonim kaujā līdzi ir vīns un
maize. Un vīnu dzerot tam šķēps ir atbalsts, bet
vīns ir atbalsts kaujā. nenopeļ par to. ka vairogs tiek
aizmirsts kaujas laikā, bet priecīgs, ka paša āda vesela,
kas bēdas par vairogu, to var pagādāt jaunu. Tai
pašā laikā aicina drošiem un spēcīgiem
būt, jo tikai drosme un spēks ir līdzeklis pret ļaunumu.
     Epodi - šeit parādās attiecības starp Dieviem un
cilvēkiem. Dievu vara un spēja vērot notiekošo, tiesāt
cilvēku rīcību.
     Trohaji - doma, ka cilvēks ir pakļauts savam liktenis un
viņam jādzīvo tā, kā nolicis liktenis.
                       Teognids (6.gs.p.m.ē.)                       
Dzimis Megarā. Dzeja ir didaktiska satura ar spilgti izteiktu politisko
ievirzi. Teognids piederēja pie dzimts aristokrātijas, kura
cīņā ar dēmosu zaudēja. Tāpēc dzejnieks
bijis spiests pamest dzimteni un doties trimdā. Savas elēģijas
viņš velta kādam jaunietim Kirnam. Savās
elēģijās viņš aicina novērsties no dēmosa,
kas nav cienīgs būt par noteicēju polisā. Viņa
dzejā ir daudz ironijas un naida pret demokrātijas
pārstāvjiem, kas bija guvuši uzvaru politiskajās un
ekonomiskajās cīņās un sagrābuši varu un
bagātību Megarā. Viņam raksturīga ir spilgta un
tēlaina valoda, formas un domas skaidrums.
     УElēģijasФ
Viņa elēģija ir kā pamācība, padomu devēja
kādam jaunietim vārdā Kirns. Un šis Teognīda
pamācības ir visai interesantas. Kā galvenā te
dominē doma, nekad nesaistīties ar cilvēkiem, kas ir
trūcīgāki, neizglītotāki par tevi pašu, jo no
tādiem nekad nav nekāda labuma. Saieties vajag tikai ar tiem, kas
no augstas cilts, jo tiem allaž galds ir klāts un
palīdzību tie nelūgs grūtā brīdī, bet
trūcīgais nespēs palīdzēt, jo pašam tam
klājas grūti. Un nevajag palīdzēt tiem, kas no
zemākas šķiras, jo atmaksu ir veltīgi gaidīt. Un sev
no viņiem tu nekā nevari iegūt. Labums no tādiem nav
nekāds. Savukārt sievu, ja tai naudas ir daudz ir derīgi
ņemt no zemākas kārtas. Ar ironiju uzsver, ka manta ir
tā, kas ir cilvēku prātos. УUn kārtas nu mantkāre
jauc!Ф
Un elēģijas beigās izskan doma, ka labāk ir pavisam
nepiedzimt šajā pasaulē, bet ja esi piedzimis, tad
ātrāk tiecies ar nāvi, jo kapā ir tīkamāk
nekā dzīvi baudīt.
             Publijs Vergilijs Marons (70.-19.g.p.m.ē.)             
Dzimis Ziemeļitālijā, brīvo iedzīvotāju
zemākajā slānī. Viņa tēvs pratis uzlabot savu
materiālo stāvokli un ieguvis zemes gabalu Mantujas pilsētas
apkārtnē. Mācījies Kremonā, Milānā.
Beigās pāriet dzīvot uz Romu, lai papildinātos
retorikā un zinātnēs. No advokāta karjeras, kurai parasti
gatavojās retoru skolas jaunie audzēkņi, nekas neiznāca.
Vergilijam nebija oratora dāvanu. Vergilijs jaunībā
jūsmoja par neirotiķu dzeju un rakstīja liriskus dzejoļus
УjaunajāФ stilā, bet viņš cenšas tuvināties
Katullas stilam, citē un pārveido viņa dzejas. No Katulla
mācās rūpīgo formas apdari, no Lukrēcija dabas
izjūtu un epikūriešu mierīgās dzīves un
pieticības ideālus.
Pēc studijām atgriežas mājās. Tuva bijusi
mierīgā lauku dzīve. Vergilija zeme vēlāk tiek
konfiscēta, bet pēc Mecenāta lūguma Vergilijs tiek
bagātīgi atlīdzināts.
Vergilijs pieslienas Mecenāta pulciņam. 50 gadu vecumā dodas
uz Grieķiju un Troju, lai savāktu materiālus УEnīdaiФ,
bet atpakaļceļā mirst.
No pirmajiem darbiem УBukolikasФ, УGanu dziesmasФ. Par paraugu
ņēmis Teokrita idilles. Vergilijam gani ir tikai maskas. Vergilija
eklogas saistītas ar aktuāliem notikumiem, tajās skan tā
laika politiskie motīvi.
I.eklogā divi gani Titirs un Milibijs sarunājas. Nelaimīgais
Milibijs ir spiests atstāt savu zemes  stūrīti, kas atdots
Oktaviāna armijas veterāniem. Viņš dodas ar kazu baru
projām un dzied bēdīgu dziesmu. Savukārt Titaram ir
izdevies saglabāt savu īpašumu un slavē dievu par
viņa laipnību.
Titara personā Vergilijs tēlo pats sevi, un te pirmo reizi ieskanas
Augusta slavināšanas motīvs. Ganu klusajā idillē
iekļaujas laikmetīga tematika, protests pret pilsoņu kariem,
kuru dēļ jāatstāj dzimtene.
IV.eklogai ir izteikti politisks raksturs. Vergilijs pareģoja Уzelta
laikmetuФ iestāšanos pēc kāda bērna
piedzimšanas. Jautājums par bērnu (kurš?) nav
atrisināts. Ekloga adresēta Asinijam Polionam.
V.eklogā gans Mopss dzied par jaunekļa Dafnida nāvi, bet
Melnaks Mopsu mierina un stāsta par Dafnida uzņemšanu dievu
skaitā.
X.eklogā apdzied sava drauga Kornēlija Galla mīlas mokas.
Eklogu formu veido gleznaina daba. Eklogās viss zied, viss ir
dzīvības spēka pilns.
Mecenāta ierosināts Vergilijs raksta УGeorgikasФ.
     УGeorgikasФ - pamācoša poēma par lauksaimniecības
galvenajām nozarēm četrās grāmatās.
I.grāmata stāsta par zemkopību (par augsni, aršanu, darba
rīkiem).
II.grāmata stāsta par dārzniecību (augu, koku
audzēšanu, šķirņu uzlabošanu).
III.grāmata stāsta par lopkopību.
IV.grāmata stāsta par biškopību.
Vergilijam lauku temats bijis ļoti tuvs. Tas bija arī aktuāls
Oktiviāna valdīšanas laikā.
УGerogikuФ pamatuzdevums bija radīt interesi par zemkopību,
propagandēt valdības plānus.
УGeorgikāsФ Vergilijs atklāti cildina Oktaviāna
režīmu, jo šis darbs ir viņam veltīts.
УGeorgikāmФ par pamatu noderēja Hesioda УDarbi un dienasФ.
Hēsiods neslēpj zemnieku grūtības, bet Vergilijs
idealizē to dzīvi.
Vergilijs domā, ka laimi var sasniegt baudot kluso dzīvi uz laukiem.
Katrā УGeorgikuФ grāmatā bez pamācībām ir
arī galvenās atkāpes:
1. tēlainais pavasara apraksts.
2. Itālijas cildināšana.
3. Oktaviāna slavināšana
4. mīts par Orfeju un Euridiki.
УGeordikāsФ ir daudz lauksaimniecības, ģeogrāfijas,
astronomijas terminu.
Šis zinātniskums ir pilnīgi aleksandriešu gaumē.
     УEneīdaФ
Darbs iesākts 29.gadu vecumā, nav pabeigts. Pamatā mīts
par trojieti Eneju.
УEneīdaФ rakstīta pēc Homēra УIliādasФ un УOdisejasФ
parauga. Sastāv no 12 grāmatām un sadalās divās
daļās. Pirmajās sešās aprakstītas Eneja maldu
gaitas līdz nonākšanai Latijā un tās dzīvē
dēvē par romiešu УOdisejuФ. Pēdējās 6
grāmatas veltītas Eneja cīņām un varoņdarbiem
Latijā, dēvē par romiešu УIliāduФ.
Eneja ierašanās Latijā pēc ilgiem klejojumiem pa
zemēm un jūrām naidīgās dievietes Junonas
dēļ. Par pilsētas dibināšanu Latijā. Junona
lolo domu Уlikt Kārtāgai valdīt pār tautāmФ.
Tāpēc padzirdējusi par Eneja domu sagraut Kārtāgu,
viņa lūdz vēju dievu Eolu palaist vaļā vējus un
aizraut Eneju. Jupiters mierina Eneja māti Venēru, kas uztraucas
par dēla likteni. Enejs ierodas pie Kārtāgas valdnieces
Didonas, kas laipni uzņem Eneju un rīko par godu dzīres. Enejs
stāsta par dramatiskajiem piedzīvojumiem ceļojumos.
                Publijs Terencijs Afrs (ap190.g - 159.g.)                
Afrs ir pieņemtais vārds (Āfrikānietis), dzimis
Kārtāgā. Romā viņš nokļuvis no
Āfrikas kā vergs un bijis kalps senatora Terencija Lukana
mājā. Saimnieks ieinteresējās par apdāvināto
vergu, izglīto to un atlaiž brīvībā. Ternecijs
uzturējās dižciltīgās jaunatnes
sabiedrībā. Sarakstījis 6 komēdijas, kuras visas ir
saglabājušas. Grieķu oriģinālu īpatnības
Terencijs saglabā labāk nekā Plauts. Viņa
komēdijās tā pat kā Menandra ir mierīgas, bez
bufenādes, kustīgiem vergiem, kontikām. Viņš nejauc
romiešu un grieķu dzīves īpatnības. Viņa lugas
tāpat kā Menandra ir aristokrātiskas. Terencijs ir
pārāks par Plautu, rūpīga un dziļā raksturu
veidošanā. Viņa personāži raksturoti dziļi,
iejūtīgi. Plauta komēdiju vergs Terencija komēdijās
tiek atbīdīts malā. Savedējs parādās tikai
vienā lugā УBrāļiФ. Hetēras nav
mantkārīgas, pērkamas. Attiecības ģimenēs ir
labas un konflikti izceļas tikai pārpratumu dēļ.
     УBrāļiФ audzināšanas problēmas.
Dēmejam ir divi dēļi, Eshins un Ktēsifons. Ktēsifons
dzīvo pie tēva uz laukiem, bet Eshins pilsētā pie
tēva brāļa. Ktēsifonam nav daudz brīvības,
turpretī Eshīns dzīvo brīvi. Eshīons ielaužas
savedēja mājā un nolaupa netiklu meiteni. Tēvs par to
uzzinot, pārmet brālim, ka tas nav stingri audzinājis
viņa dēlu. Bet vēlāk izrādās, ka Eshīns
meiteni nav nolaupījis sev, bet gan savam brālim Ktēsifonam
pēc viņa lūguma. Pats Eshīns iemīlējis
vienkāršu, krietnu atēnieti, kuru grib precēt.
     УVīramāteФ Ļoti nopietna luga. Līdzīga Menandra
УŠķīrējtiesaiФ.
Jauneklis Pamfīls svētkos izvaro godīgu meiteni Filumenti,
novelk tai gredzenu un uzdāvina hetērai. Pēc tēva gribas
apprec Filumeni. Bet viņi abi nezin, ka viņi ir jau
УtikušiesФ. Pamfils aizmirst hetēru un iemīl sievu.
Viņš aizbrauc mantojuma darīšanās. Filemene
atgriežas pie saviem vecākiem, kur viņai piedzimst bērns.
Pamfils atgriezies ir ļoti sašutis, bet Filumenes māte ierauga
hetēras pirkstos Filumenes gredzenu un noskaidrojas, ka Pamfils ir
Filumenes bērna tēvs. Baktida palīdz atjaunot ģimenes
laimi.
Komēdija ir ļoti humāni varoņi - labvēlīga
vīramāte un sievasmāte.
Terencija prologi vairs nav īsti libreti, tie veltīti
literārai problemātikai, aizstāv kontaminācijas
paņēmienu, noskaidro plaģiāta jēdzienu, stāsta
arī par savām problēmām: УEs esmu cilvēks, un nekas
cilvēcīgs man nav svešsФ.
                   Plauts (ap 254.- 184.g.p.m.ē.)                   
Īstajā vārdā Tits Maks, pieņemtais vārds Plauts
dzimis Umbrijā. Pirmais pievēršas komēdijai. no 21 lugas
saglabājušās 20. Viņa lugas ir jaunatisko komēdiju
pārveidojumi. Plauts ir pārveidojis grieķu lugas gan pēc
satura, gan formas. Menandra komēdijas ir izsmalcinātākas,
nopietnākas. Plauts ir vienkāršu ļaužu rakstnieks,
demokrāts. Viņa komēdiju centrā ir vergs, pret kuru
Plauts izturas ar simpātijām. Plauts maina grieķu
jaunatiskās komēdijas sociālo tendenci. Plauta darbos
atspoguļojas pilsoņu aktivitāte, optimisms, viņa
varoņi ir enerģiski, neatlaidīgi. Piemērojoties
skatītājam viņš pastiprina komiskos efektus, iestarpina
jautru, piedauzīgu bufanādi. Plauts izmanto kontaminācijas
paņēmienus, saliedē divas lugas vienā.
Komiskā efekta dēļ Plauts lieto grieķu vārdus,
izteicienus. Plauta komēdijās ir daudz vairāk jautrības
nekā jaunatiskajās. Viņa varoņi ir ļoti
temperamentīgi. Tikpat izteiksmīgi Plauts tēlo sēras.
Komismu kāpina arī tas, ka vergs bieži nostājas
pozā, kas neatbilst viņa stāvoklim. Plautam raksturīga
personu samainīšana, kam par cēloni ir šo personu
ārējā līdzība, izmantoto arī dubultnieka
motīvu. Komismu vairo arī apzinīgā skatuviskās
ilūzijas neievērošana. Plauts bagātina УjaunoФ
grieķu komēdiju ar mūziku un dziesmām. Viņa
komēdijās var pat salīdzināt ar mūsdienu
operetēm.
Plauta komēdijas atšķiras no grieķu paraugiem ar:
1. demokrātisku ievirzi;
2. jautrību;
3. asprātību;
4. muzikalitāti;
5. Tajās nav dziļu domu;
6. nav smalku psiholoģisku nianšu, konsekventu varoņu
raksturojuma.
     УMāla krūzeФ maz intrigas. Tā ir raksturu komēdija.
Centrā psiholoģiski labi izveidots skopuļa Eikliona tēls.
Viņš atradis pavardā māla krūzi ar zeltu, zaudē
dvēseles mieru, kļūst skops un dzīvo vienās
bailēs, ka tikai kāds negrasās nozagt viņam naudu. Medagars
bildina Eikliona meitu Fēdru. Taču viņš nezin, ka to
pavedis viņa māsas dēls Likonids un, ka viņa gaida
bērnu. Māla krūzi nozog Likonida vergs un Eiklions meklē
zagli, kliedz, vaimanā. Viņš griežas pēc
palīdzības pie skatītājiem, bet arī to vidū ir
zagļi. Likonids ierodas pie Eiklonīda, lai atzītos
grēkā un lūdz viņa meitas roku. Komisms izraisās
tajā brīdī, kad Eikliona domā, ka Likonids runā par
nozagto krūzi nevis viņa meitas pavešanu. Eiklions atdabūn
savu krūzi atpakaļ. Likonīds apprec Fēdru, Eiklions, lai
atgūtu sirdsmieru atdod zeltu znotam.
     УLielīgais karavīrsФ
Varonis ir muļķis, sevī iemīlējies algotnis ar
pārspīlēti svinīgu vārdu Pirgopoliniks
(УTirgoņu un pilsētu uzvarētājsФ). Viņš
lielās ar saviem fantastiskajiem varoņdarbiem, kurus viņam
sagudro viņa piedzīvotājs Artotags (УMaizes grauzisФ). Veselus
leģionus tas aizpūš ar vienu elpas pūtienu, vienā
dienā iznīcinājis simtus cilvēku, ar vienu sitienu
salauzis zilonim kāju. Jūtas apmierināts, ja kāds
apbrīno viņa skaistumu, drosmi, piekrišanu pie sievietēm.
Pats sevi dēvē par УVenēras mīluliФ, bet
īstenībā ir gļēvs, izvirtis.
Komēdijas 1.daļa risinās Efesas pilsētā,
Pirgopoliniks no Atēnām atvedis sev gūstekni - nolaupītu
meiteni Filokomasiju. Efesā ierodas viņas iemīļotais, lai
to glābtu un apmetas blakus Pirgopolinika mājai. Meitene
izmantodama slepenu eju satiekas ar savu iemīļoto.
2.daļā kāda skaista sieviete uzdodas par kaimiņa sievu un
atzīstas, ka neprātīgi iemīlējusies
Pirgopolinikā. Tas jūtas ļoti glaimots un atlaiž
mājās savu nolaupīto Filokomasiju, apbalvodams ar
bagātīgām dāvanām. Tad viņš dodas pie
sievietes, kas viņu it kā dievina, bet ierodas kaimiņu
mājā, viņš tiek nežēlīgi piekauts.
Šai lugai nav stingras kompozīcijas. Intriga ir tajā
daļā, kad piekrāpj Pirgopoliniku, jo pastāv taču
slepenā eja pa kuru meitene tāpat var aizbēgt. Tāpēc
dažkārt šeit saskatāma kontaminācija.
     УViltīgais vergsФ - УPseidolsФ, pieder pie intrigu komēdiju tipa.
Atjautīgs, viltīgs, izdomā nepārspējams.
darbība norisinās Atēnās, divu kaimiņu māju
priekša. Vienā dzīvo Simons ar dēlu Kalidoru, otrā
savedējs Balions. Kalidors atzīstas Simona vergam Pseidolam, ka
mīl hetēru Fēniku, Baliona verdzeni. Fēniku ir jau
nopircis kāds meķedoniešu karavīrs par 20 minām, no
kurām 15 minas ir jau samaksātas. Pseidols nolemj
palīdzēt Kalidoram, kaut arī zobojas par to. Viņš
uzņemas vienas dienas laikā sagādāt 20 minas no paša
Kalidora tēva. Viņš izdod УlikumuФ: УBīstieties
šodien no manis un neticiet man!Ф. Pats Simons apsola kaimiņam dod
20 minas, ja Pseidolam izdotos ar viltu dabūt jaunavu. Ierodas
meķedonieši karavīra vēstnesis harpags. Pseidols
izviļ tam vēstuli, atdod cilvēku, kas dabūn par
vēstuli Fēniku un atdod to Klaidoram. Kad blēdībā
atklājas savedējs ir spiests samaksāt karavīram, bet
Simons par Poseidola viltību vēl samaksā 20 minas tam. Tas
ņirgājas par savu saimnieku, piedzeras un smejas.
     УAmfitrionsФ - vienīgā luga ar mitoloģisku sižetu.
Jupiters Tēbu varoņa Amfitriona izskatā iekļūst pie
viņa sievas Alkemīnas un pavada ar to nakti. Jupiters bija
paņēmis līdzi Amfitriona verga Sasija izskatā Merkuriju.
Tad ierodas īstais Amfitrions ar vergu un sākas pārpratumu
virkne, jo uz skatuves ir divi Amfitrioni, divi Sasiji. Alkemīnei
pēc tam piedzimst reizē divi dēļi: viens no vīra,
otrs no Jupitera.
     УDvīņiФ
Komēdija par brāļiem, kuru apbrīnojamā
līdzība rada dažādus pārpratumus.
Plauta valoda ir bagāta ar aliterācijām, vārdu
spēlēm.
                  Eiripīds (484.-406.g.p.m.ē.)                  
Viņa daiļrade noslēdz klasiskās drāmas
attīstību. Dzimis Salamīnas salā. Bijis dziļi
izglītots cilvēks par ko liecina viņa traģēdijas.
Mīlējis dabu, klusumu, vientulību. Ir saukts par Уfilozofu uz
skatuvesФ, jo viņa darbos ar daudz pārdomu atziņu.
Eiripīds nav piedalījies sabiedriski politiskajā
dzīvē, nav arī ieņēmis nekādu valsts amatu.
Savos darbos viņš tomēr atsaucas uz svarīgākajiem
notikumiem un valstī. Savā mūžā pēdējos
gadus pavadīja Meķedonijā tur mira 406.gadā pirms
mūsu ēras.
Savu augstāko uzplaukumu viņa daiļrade sasniedza Peloponesas
kara (431.-404.g.) gados (tā bija cīņa starp Atēnu un
Spartu, un kara orbītā bija ierauta visa Grieķija). Savos
darbos Eiripīds attēlo politiskās un sociālās
pretrunas, kas radīja asus konfliktus starp demokrātijas un
aristokrātijas spēkiem. Viņš nosoda kā Spartas
tā arī Atēnas cīņu par politisko varu visā
Grieķijā, kas arī izraisīja 27 gadus ilgo Peloponesas
karu. Viņam tuvas ir arī sofistu visu vērtību
pārvērtēšanas metodes. Eiripids vērš pret
sievietes beztiesisko stāvokli - УMēdejaФ, УHipolitsФ. Pret seno
traģēdiju kaitīgumu _ УElektraФ, УOrestsФ, УIfigēnija
Aulīdā pret dievu netaisno rīcību. УHioplitsФ, УIonsФ,
tāpat risināja sociālo jautājumu - УTrojietesФ, УIonsФ.
Kā dramaturgs darbojies 50 gadus, bet tikai piecas reizes ieguvis I
vietu dramaturgu sacensībās. Tas izskaidrojams ar to, ka
Atēnieši nevarēja pieņemt visus jaunos jautājumus
viņa darbos, kas bija ļoti tuvi sofistu filozofijai. Toties
Hellēisma periodā un Romas varas gados Eiripīda daiļrade
bija ļoti populāra. Ir saglabājušas 17
traģēdijas un viena satīru drāma УCiklopsФ.
Traģēdijas: УMēdejaФ, УHipolitsФ, TrojietesФ, УHelēnaФ,
УOrestsФ, УElektraФ, IonsФ, УIfigēnija AulīdāФ, УBakhanietesФ.
Eiripīds īpašu uzmanību pievērš sievietei,
tās psiholoģijai, jūtu pārdzīvojumiem.
Viņš rādījis to attīstībā, izaugsmē.
autors ir pievērsies arī sadzīves tematikai un tas bija
priekšnoteikums jaunatiskās komēdijas attīstībai.
Tas, ka Eiripīds prata iedziļināties cilvēka
psiholoģijā, parādīt dvēseles cēlumu,
varoņu cilvēciskumu, tuvina viņa daiļradē
mūsdienām. Viņa varoņi nav viengabalaini, tajos ir
iekšējās pretrunas, cīņa pašam ar sevi. Un tas
ir tas jaunais, kas parādās Eiripīda dramaturģijā.
Viņš savās traģēdijās ir pamazinājis kara
lomu darbības risinājumā. Kara partijas padziļina
drāmas idejas izpratni, izsaka autora pārdomas, nevis virza
darbības attīstību, bet pastiprināta loma ir dialogiem.
Tie savukārt veido diskusijas formas. Eiripīds labi pārvalda
formu: prologā dažās rindās ievada lasītāju
notikumu situācijā, epilogs stāsta par to tālāko
likteni. Eiripīda ietekmē attīstījās jaunatiskā
komēdija Grieķijā, Romā. Un ar romiešu
komēdijas starpniecību Rietumeiropas sadzīves drāma.
     УMēdejaФ
Izmantots mīts par argonautu braucienu un Kolhīdu pēc zelta
aunādas. Kolhīda valdnieka meita burve Mēdeja
iemīlējusies argaonautu vadonī Jasonā un palīdz
viņam iegūt zelta aunādu, un izglābs viņam
dzīvību. Viņa bēg kopā ar Jasonu no Kolhīdas uz
Tesāliju, kur Jasons cer atgūt nelikumīgi atņemto
valdnieka varu. Izmantojis mitoloģijas sižetu Eiripīds veido
ģimenes drāmu. Mēdejai un Jasonam ir divi dēli, bet
Jasons nolēmis atstāt ģimenei un apprecēt Korintas
valdnieka meitu Glauki. Mēdejas izmisums pāriet naidā, kad
viņa uzzina, ka Jasons ģimeni atstājis materiālu
apsvērumu dēļ, Mēdeja meklē tādu
atriebības veidi, kas visvairāk sāpinātu Jasonu.
Mātes mīlestība un atriebes kāre - šo jūtu
konflikts veido traģēdijas galveno saturu.
Prologā aukle stāsta par to, kā Mēdeja mīlējusi
Jasonu, viņa dēļ pametusi dzimteni, tuviniekus un atbraukusi
tam līdz. Par to, ka Jasons saietas ar Kreonta meitu un taisās to
precēt  un par Mēdejas lielajām bēdām, kas
robežojas jau ar naidu. Bet audzinātājs stāsta par
vēl lielāku nelaimi, kas Mēdeju sagaida. Tā ir
Mēdejas un bērnu izraidīšana no valsts ar Kreonta
pavēli. Mēdejas naids vēršas arī pret bērniem
un aukle uzskata, ka labāk tiem nerādīties mātei
acīs. Mēdeja nožēlo, ka precējusi Jasonu, viņa
dēļ pametusi ģimeni. Koris viņu mierina. Mēdeju
māc dzīves apnikums, bezcerība. Mēdeja runā par
sievietes bezcerīgo likteni, par viņas vēlmi un nodomu
atriebties. Tad ierodas Kreonts, kurš paziņo, ka Mēdejai no
viņa zemes jāaiziet, lai Mēdeja nevarētu nodarīt
ļaunumu viņa meitai. Mēdejai vienas dienas laikā
jāpamet pilsēta, jo citādi to gaida nāve. taču
Mēdeja ir šajā vienā dienā ir izplānojusi
atriebties., nogalinot Jasonu, Kreontu un viņa meitu. Bet Mēdeja ir
apdomīga un viltīga. Viņa apsver visus variantus.
(Mēdejas tēvs ir Saules dieva dēls).
Koris dzied par sieviešu grūto stāvokli un par vīru
pārestībām, nelaimi, kas pārsteigusi Mēdeju. Ierodas
Jasons un saka Mēdejai, ka viņa pati ir vainīga, ka viņu
izraida. tomēr izsaka, ka viņam rūp bērnu nākotne.
Savukārt Mēdeja izsaka visu ko domā par Jasonu. Sarunā
Jasons atklāj, ka materiālu apsvērumu dēļ pametis
Mēdeju un piedāvā materiālas rūpes par viņu un
bērniem, bet Mēdeja noraida viņa piedāvājumu. Koris
dzied par to, kādas sāpes jācieš pieviltas,
nelaimīgas mīlestības dēļ. Cik smagi ir vilties
kādā, kam tu vienmēr esi uzticējies. Mēdeja negaidot
satiek Atēnu valdnieku Egeju. Tam nav bērnu. Mēdeja lūdz
viņam patvērumu, solīdama, ka zina tādas zāles, kas
līdzētu pret Egeja nelaimi. Egejs dod patvērumu Mēdejai
un tā līdz galam izplāno atriebības plānu. Koris
slavē Atēnas. Koris mēģina atrunāt Mēdeju no
savu bērnu noslepkavošanas. Mēdeja ataicina Jasonu un
paziņo, ka atzīst viņa rīcību par pareizu un
lūdz atstāt bērnus Korintā, jo grib doties trimdā
viena. Mēdeja ar bērniem sūta līgavai savu līgavas
tērpu un diadēmu. Saules dieva dāvanu. Tā ir
saindēta. No tās aiziet bojā gan līgava, gan viņas
tēvs. Tāda ir Mēdejas atriebība. Koris izsaka
pārdomas par bērnu nozīmi cilvēka dzīvē.
Ierodas ziņnesis no pils un stāsta par notikumiem, kas tur
risinājušies. Mēdeja to uzklausa ar neslēptu prieku, bet
vēl viņai padomā nogalināt savus bērnus. Ierodas
Jasons, bet ir jau par vēlu, jo virs nama parādās
spārnotu pūķu rati, kuros atrodas Mēdeja ar bērnu
līķiem. Jasons nolād Mēdeju, izmisis par bērnu
nāvi. Starp abiem risinās asa saruna. Mēdeja aizbrauc
pūķa ratos.
     УIfigēnija AulīdāФ
Grieķu floti, kad tā devās karagājienā uz Troju
aizkavē pilnīgs bezvējš. Pie tā ir vainīgs
Agamemons, kurš nošāvis Artemīdas stirnu un izsaucis
dievietes dusmas. Priesteris Kalhants ziņo, ka jāziedo Agamemons
meita Ifigēnija, tad dievietes dusmas rimsies. Iekšēju
pretrunu mocīts tēvs nosūta sievai un meitai vēstuli, lai
ierodas pie viņa it kā, lai atdotu to Ahilejam par sievu.
Vēlāk viņš to nožēlo un sūta otru
vēstuli, kurā aizliedz doties ceļā. Bet otra vēstule
nesasniedz adresātus, jo Agamemona brālis Menelajs to aiztur. Tad
notiek ass strīds starp brāļiem. Traģēdijā
iezīmējas Ifigēnijas tēls attīstībā, kad
Ifigēnija ierodas kara nometnē, tā ir priecīga, jo
domā, ka salaulāsies ar slavenu varoni Ahileju, bet ir izmisusi
uzzinot, ka to gaida nāve. Lūdz tēva žēlastību.
Ahilejs ir sašutis, ka viņa vārds izmantots, lai
ievilinātu meiteni nometnē un nolemj glābt Ifigēniju.
Nometnē draud izcelties karš, jo karaspēks pieprasa
Ifigēnijas upurēšanu. Ifigēnija izšķiras par
nāvi, lai glābtu daudzu citu bojāeju un lai grieķi
gūtu uzvaru. Agamemons raksta vēstuli, lai neved Ifigēniju un
aizkavē to, ja tā ir ceļā uz nometni.
                    Menandrs (342.-294.g.p.m.ē.)                    
Dzimis ievērojamā, bagātā ģimenē. Guvis labu
izglītību, bija filozofa Teofrasta skolnieks. Viņa darbs
УRaksturiФ ir ietekmējis Menandra daiļradi. Par politiskajiem
uzskatiem konkrētu ziņu nav, bet Menandrs bija negatīvi
noskaņots pret monarhiju. Pievēršas galvenokārt
sadzīves jautājumiem, ģimenes problēmu risinājumam.
Turpina Eiripīda tēmu par sievietes stāvokli
sabiedrībā, izliktā un atrastā bērna motīvs,
УmazāФ  cilvēka dzīve un liktenis. Viņa darbos ir
dziļš humānisms, pārdomas par reliģiju un iztika
jautājumiem, cilvēku attiecībām. Viņam pieder
teicieniФ
УCik skaists ir cilvēks, ja viņš patiesi ir cilvēksФ
У,,, nav jāpiekāpjas ļauniem cilvēkiem, bet vajag  tiem
pretoties, lai dzīvē viss nesagrieztos.Ф
Vairāk par 100 komēdijām (105-108). Tikai 20 gs. atrasti
Ēģiptes papirusos fragmenti no УŠķīrējtiesasФ,
УVaronisФ, УNogrieztā matu pīneФ, УSamieteФ, УSikionietisФ.
Savukārt komēdijai УĪgņaФ trūkst tikai dažu
rindiņu. Menandra komēdijas pēc sižeta struktūras
nav vienādas. УŠķīrējtiesaФ un УNogrieztā matu
pīneФ ir sarežģīta intriga, spilgti un psiholoģiski
dziļi veidoti raksturi. Tie nav trafareti, jaunatiskās
komēdijas tēli (skopais vecis, viltīgais vergs,
nevarīgais jauneklis), bet gan neparasti tā laika sabiedrībai
(Pamfilas un Abratonas raksturi). Dramatiskajās sacensībās
pirmo vietu ieguva septiņas reizes. Darbi viņa dzīves
laikā nebija sevišķi populāri. Laikam jau
tāpēc, ka tajās bija stilistiski izkopta valoda,
atteikšanās no komisma un bufanādes, nopietns saturs, arī
pārdrošas domas. Menandrs izvirza morālās prasības
kā sievietēm tā vīriešiem. Iedrošinās
parādīt hetēru pārāku par kādu no
brīvajiem cilvēkiem. Viņa darbi ietekmēja Plauta un
Terencija darbus. Ar Romas komēdijas starpniecību Menandra
daiļrade ietekmējusi arī Rietumeiropas komēdiju.
     УĪgņaФ - Уcilvēku nīdējsФ.
Knemons nīst cilvēkus, jo ir dziļi pārliecināts, ka
visi cilvēki ir ļauni, bet nejaušs gadījums liek
mainīt uzskatus. Pāns stāsta par Knēmona
dīvainībām, par īpatnējo dzīvi, naidu pret
cilvēkiem. visvairāk ienīst kaimiņus, tad bijušo
sievu, dzīvo kopā ar meitu. Sastrats satiek Knēmona meitu un
iemīl to, bet meitene ir hetēra. Sastrats sūtījis uz
Knēmona māju Piriju, lai uzzinātu kaut ko tuvāk par
meiteni, bet Pirijs tiek izdzīts un Knēmons to nomētā ar
akmeņiem, māla pikām, bumbieriem. Otrreiz ieraugot Sastratu
Knēmons gan ar akmeņiem vairs nemet, bet ir ļoti nelaipns.
Sastratam neizdodas tā arī neko sarunāt, bet viņš
runā ar jaunavas brāli Georgiju. Georgijs uzzinājis Sastrada
nodomu precēt viņa māsu nolemj palīdzēt. Arī
viņš negatīvi raksturo savu patēvu. Sastrats uzzina, ka
Knēmons atdos tikai tad savu meitu, ka znots būs līdzīgs
raksturā viņām. Sastrats arī mēģina
strādāt uz lauka, bet pirmajā dienā neveicas. Bet tad
nāca kāds gadījums, kas palīdzēja Sastratam.
Kādu dienu vecā kalpone bija ielaidusi spaini akā, viņa
gribēja to izvilkt, bet virve pārtrūka un arī kaplis
iekrita akā. Knēmons, gribēdams izvilkt spaini un kapli, pats
iekrīt akā. Tad atsteidzas Sastrats un Georgijs un izvelk
Knēmonu. Knēmons atzīst, ka ir kļūdījies
domādams, ka var dzīvot viņš bez cilvēkiem. Visu
mantu novēl Georgijam. Arī savu meitu uztic tam un Georgijam
jāizvēlas precinieks māsai. Tad Sastrats lūdz
atļauju savam tēvam precēt Knēmona meitu un tas
piekrīt, bet nepiekrīt izprecināt savu meitu Georgijam, bet
beigās piekrīt arī tam. Sastrots liek tēvam pie sirds, ka
tā nauda, kas tev pieder vienam un ja tās ir daudz nenes prieka Bet
tā var palīdzēt kādam citam kam tā varbūt ir
ļoti nepieciešama. Tā var darīt kādu laimīgu.
Komēdija beidzas ar divkāršām kāzām. Vergi
kaitina Knēmonu to traucēdami un vaicādami pēc
dažādiem traukiem, līdz beidzot tas padodas un ļauj sevi
aizvest uz kāzām.
     УŠķīrējtiesaФ
Vergs Davs atradis izliktu bērnu, viņš grib to paturēt un
atdod otram vergam Sirsikam, bet dārglietas patur sev. Sirsiks pieprasa
tās, jo tās var palīdzēt atrast īstos bērna
vecākus. Strīdu izšķir Harisija sievastēvs Smirkins,
kurš padzirdējis par znota izlaidīgo dzīvi ieradies
noskaidrot ģimenes nesaskaņu iemeslus.
     Lucijs Anejs Seneka (daži gadi p.m.ē.- 65.g.m.ē.)     
Lucijs Anejs Seneka, vidējais no trim Senekas Vecākā
dēliem, dzimis Spānijā, Kordubas pilsētā (tagad
Korova), bet uzaudzis Romā. Guvis reorisko izglītību,
nodarbojies ar filozofijas studijām. Viņa uzskatus veidoja Sotions,
Attalla, Fabians. Seneka ir stoitiķu jeb Уjaunā stilaФ
pārstāvis. M.ē. 20-jos gados Seneka pievēršas
sabiedriskajai darbībai, uzstājas ar tiesas runām. Smagi
saslimts un dodas uz Ēģipti ārstēties. 30-jos gados
darbojas kā advokāts Romas tiesās, bet viņa panākumi
izraisa imperatora Kaligulas skaudību. Šajā laikā rodas
darbi. УPar dusmāmФ - veltījums vecākajam brālim,
УMierinājums MarcijaiФ - veltīta vēsturnieka Kremūcija
Borda meitai.
Pēc imperatora Klaudija nākšanas pie varas, intrigu
rezultātā Seneka tiek izsūtīts uz 8 gadiem trimdā uz
Korsiku. Tur Seneka nodarbojas ar filozofiju un literatūru. Rodas:
УMierinājums HelvijaiФ - veltīts mātei, УMierinājums
PolībijamФ, УPar dzīves īslaicībuФ. Šajā
laikā sākas darbs pie traģēdijām. 49.gadā
Seneka tiek atsaukts no trimdas un iecelts par faktisko impērijas
pārvaldītāju Neirona valdīšanas sākumā.
Saraksta УPar žēlsirdībuФ. 56.gadā kļūst par
konsulu. Šajā laikā kļūst ļoti bagāts, kas
ir pretrunā ar viņa uzskatiem, ka viņš neatzīst
materiālās vērtības par noteicošajām. Tas
izraisīja nepatiku pret viņu. 62.gadā viņa ietekme uz
Neironu beidzas un viņš turas tālāk no galma
intrigām. Saraksta: УPar atpūtuФ, УPar labdarību:,
УDabaszinātniskie jautājumiФ, УMorālās vēstules
LucijamФ - labākais Senekas darbs. 65.gadā rodas
nesaskaņā starp Seneku un Neironu, kurš pavēl Senekam
izdarīt pašnāvību, ko viņš arī izdara.
Kopā ar viņu nāvi iet viņa sieva un brālis.
Seneka daiļradē ir divas daļas:
1) Sacerējumu dzeja;
2) Sacerējumi prozā.
     Traģēdijas
Traģēdiju rakstīšanai Seneka pievēršas trimdas
gados. Ir desmit traģēdijas:
УTrakojošais HeraklsФ, УTrojietesФ, FēniķietisФ,
УMēdejaФ, УFēdraФ, УEdipsФ, УAgamenonsФ, УTiestsФ, УĒtiesi
HeraklsФ, УOktāvijaФ, kas gan nav paša Senka darbs, bet gan
kāda viņa sekotāja. Tā ir vienīgā līdz
mums nonākusī traģēdija no romiešu dzīves.
Vēsta par Neirona sievas Oktavijas nogalināšanu pēc
imperatora pavēles un Neirona apprecēšanos ar Popeju. Viens no
trim galvenajiem personāžiem traģēdijā ir pats
Seneka. Viņa traģēdiju sižeti un tēli ir
aizgūti no grieķu mītiem un grieķu (Euripīda,
Sofokla, Eshila) traģēdijām, bet jauns ir sižetu un
tēlu traktējums. Viņa traģēdijas sarakstītas
Уjaunā stilaФ ietekmē, un tas ir pieņēmis dramatiska
sižeta attīstību un raksturu izstrādi. Seneka
saglabā monologus, dialogus, kora partijas, kas iedala
traģēdiju piecos cēlienos. Bet izmaina traģēdijas
struktūru, varoņu traktējums, paša termina
УtraģiskaisФ raksturu.
Par labāko traģēdiju tiek uzskatīta УMēdejaФ, kurai
par pamatu ņemts Eiripīda darbs. Traģēdija ir bez ievada,
jo Seneka uzskata, ka lasītājam ir zināms mīts un
darbojošās personas, kā arī fināls. Un viņa
varone jau sākumā ir tāda, kādai tai jābūt
beigās. Jau sākumā tā ir tēlota kā
ļaunā burve, kas gatava jebkādam noziegumam. Monologam seko
kora aicinājums, kurš veltīts jaunlaulātajiem - Jasonam
un Krēusai - Korintas valdnieka Kreonta meitai. Otrajā
cēlienā Mēdeja runā par atriebību, taču ne pret
Jasonu, kuru viņa grib saglabāt kā savu vīru, bet gan
attiecībā uz Krēusu un viņas tēvu. Tad Mēdejas
saruna ar Kreontu. Taču Seneka Kreonts ir tipisks tirāns, bet
Mēdeja veikla advokāte. Mēdeja izlūdzas, lai netiktu
izraidīta tūlīt, bet dienu vēlāk. Trešajā
cēlienā aukle raksturo atriebes pārņemto Mēdeju. No
sarunas ar Jasonu Mēdeja saprot cik ļoti viņš ir
pieķēries bērniem, un trešo reizi ieskanas Mēdejas
doma par atriebību. Koris dzied par Mēdejas -
mīlestībā pieviltās naida spēku, atgādinot
argonautu piemeklējušās nelaimes. Ceturtais cēliens
sastāv tikai no diviem monologiem: vecā aukle stāsta par tai,
ka Mēdeja izlietodama dažādās burves mākslas,
saindē dāvanas un ar bērniem nosūta tās Krēusam
un viņas tēvam. Piektajā cēlienā ierodas sūtnis
un paziņo ar abu nāvi. Seko garš Mēdejas monologs,
kurā tā izplāno turpinājumu savai atriebībai.
Parādās doma par bērnu nogalināšanu. Bet
Mēdejā nerisinās iekšējā cīna starp
mātes un pieviltās sievas jūtām, mīlestību un
naidu. Mēdeja nogalina vienu dēlu. Grieķu
traģēdijās slepkavības nerisinājās aiz
skatuves, bet Seneka Mēdeja slepkavo uz skatuves. Satriecošas ir
traģēdijas beigas, kad ierodas Jasons un viņam redzot
Mēdeja uzkāpj uz jumts un acu priekšā nogalina otru
dēlu. Pabeigusi savu darbu Mēdeja uz Zvaigžņaina
pūķa spārniem aizlido debesīs. Seneka УMēdejaФ ir
vienkāršāka. Vienkāršota ir arī Mēdejas
attieksme pret vīru. Eiripida Mēdeja ļauj izsekot saviem
pārdzīvojumiem, tad Seneka tēlo tikai atriebes kāri.
Tā rezultātā tēls kļuvis vienkāršots.
Samazināts darbojošo personu skaits, darbība kļuvusi
vienkāršāka. Šī īpatnība raksturīga
visai Seneka daiļradei. Viņš neizvirza problēmas,
nerisina konfliktus. Viņš arī savās
traģēdijās paliek filozofs stoiķis, kas pasauli uztver
kā akla nepielūdzama likteņa izpausmi, kuram cilvēks var
pretstatīt nesalaužamu gara stingrību, gatavību
vajadzības gadījumā mirt. Cīņas rezultāts
Senekam ir vienaldzīgs.
Senekam pirmajā vietā ir šausmu sižeti, ar
mežonīgiem kaisles, izmisuma, iznīdēšanas alku
tēlojumiem. Bieži darbība tiek risināta uz drūmas
dabas ainas fona. Seneka tēli ir milzīga spēka un
kaislību cilvēki. Un tikai atsevišķās momentos tie
ir apveltīti ar maigām jūtām un tajos brīžos
atklājas smalks psiholoģiskais tēlojums. Viņa varoņi
neatklāj sevi darbības gaitā, viņai jau sākumā
ir tādi, kādiem tiem jābūt beigās. Te nav tēlu
raksturu izaugsmes. Vienveidīgi ir personāži. Ja tas ir
valdnieks, tad noteikti tirāns un blakus kāds cietējs. kas ir
gatavs panest visas pārestības. Un ja vajag arī mirt. Visi
šie cietēji - vai tie ir pieaugušie vai bērni, ir
apveltīti ar vienādu domāšanas, spriešanas
līmeni. Viņi mazāk pārdzīvo paši, bet
vairāk stāsta par saviem pārdzīvojumiem. Seneka
traģēdijas nav domātas teātriem skatītājiem,
bet gan lasītājam, klausītājam. Seneka ētika bija
humāna un balstījās uz prātu un ticību cilvēka
gara varenībai.
     Prozas darbi
1. Traktāti par morāli, filozofiskām tēmām
УPar dzīves īslaicībuФ
УPar laimīgu dzīviФ
УPar dvēseles mieruФ
УPar žēlsirdībuФ
УPar dusmāmФ
2. Literārās vēstules
УVēstules LucīlijamФ - visplašāk izpaužas Senekas
filozofiskie uzskati.
3.Mierinājuma vēstules - konsolācijas
УMierinājums HelvijaiФ
УMierinājums PolībijamФ
УMierinājums MarciajiФ
Seneka pārdomas saistās ar garīgās dzīves un
praktiskās morāles jautājumiem. Seneka ir stoiķu
filozofijas УjaunākāФ perioda pārstāvis un viņu
filozofija sastāv no: loģikas, fizikas, ētikas. Seneka
īpaši pievēršas ētikai. Un galvenais šajā
mācībā - dzīvē saskaņā ar darbu. Tikums
kā gribas un darbības pareiza izpausme tiek pretstats baudai.
Izdala četrus tikumus:
1) sapratne par labo un ļauno;
2) drošsirdība - dvēseles stiprums;
3) pašsavaldīšanās;
4) taisnība.
Savos spriedumos bieži vien nonāca pretrunās. Viņa
filozofiskais uzdevums bija - iemācīt dzīvot un
iemācīt mirt, sniegt iekšēju dvēseles
neatkarību un dvēseles mieru. Gandrīz nav pozitīvu
laikmeta pārstāvju piemēru. Atklāj sabiedrības
dzīves trūkumus, īstenību, zemiskumu, nabadzību.
Atzīst visu cilvēku vienlīdzību. Vergs var
iekšēji būt neatkarīgāks, brīvāks un
bagātāks par savu saimnieku. Necieš pūli. Brīvs ir
tas, kurš ir garīgi bagāts. Tas, kurš nav sasniedzis
gudrību vai netiecas pēc tās ir vergs. Cilvēku krietnu
dara nevis izcelšanās un mantas stāvoklis, bet gan
dvēseles stāvoklis.
Par Senekas ideālu kļuva nevis republika, kuru vairs nevarēja
atjaunot, bet taisnīga imperatora vara. Līdzjūtība:
trūkums ir kritērijs, kas šķir labu valdnieku no
tirāna. Seneka pauž savu riebumu pret tirāniju un arī
karavīra profesiju. Uzsver, ka mantkārība, greznība
samaitā cilvēku. Šeit viņš nonāk pretrunā
ar sevi, bet lai pretrunas mazinātu starp morāles principiem un to
īstenošanu, Seneka bieži atsaucas uz cilvēka rakstura
vājumu, uz to, ka visi cilvēki ir grēcīgi. Seneka
noraidoši izturas pret reliģiju. Viņa un kristietības
pasaules uzskati cilvēka un viņa spēju
vērtējumā ir diametrāli pretēji. Ja
kristietībai cilvēks ir vāja būtne, tad Seneka
cilvēks var nostāties līdzās dievam.
УVisa dzīve - gatavošanās nāveiФ.
Seneka par bēdām saka: УPārmērīgas bēdas ir
pretdabiskas, viltīgas, apkaunojošas, tām nav pamataФ.
Ļoti labs darbs ir УPārķirbošanāsФ (t.i. par
УIesvētīšanu muļķa kārtāФ, ķirbis -
Уtukša galvaФ, muļķis). Savos filozofiskajos traktātos
maz izmanto klasisko filozofiskā dialoga formu. Bieži ir
minēts adresāts runai, bet tā nemaz nav konkrēta persona.
Seneka labi izprata cilvēku iekšējo būtību,
daudzveidību. Viņš labi pārvalda strīda un
pierādījumu mākslu. Izmanto salīdzinājumus no
dažādās dzīves jomam, daudz ir ļoti spilgti un
tēlaini. Bauda - ir kaut kas zemisks, verdzisks, nevarīgs,
nepastāvīgs, tās mājoklis ir krogi, dzertuves.
Tikumību var atrast templī, tā aizstāj mūrus,
tā ir putekļaina, tulznaina roku āda. Cilvēku kam
uzbrukušas bēdas Seneka salīdzina ar kuģinieku
vētras laikā. Cilvēka dzīve - tā ir kara nometne.
УTam kas neko nedara, diena lieks gara.Ф
УJa gribi tikt mīlēts, - mīliФ.
УGribošu liktenis ved - negribošu - velkФ.
         Rodas Appalonijs (295.g.p.m.ē.- 215.g.p.m.ē.)         
Dzimis Ēģiptē, Aleksandrijā, tur arī nodzīvojis
lielāko mūža daļu, ieguvis vispusīgu
izglītību. Bijis Aleksandrijas bibliotēkas pārzinis un
troņmantinieka Plotemaja III Eiergeta audzinātājs. Jau agri
interesējies par klasisko grieķu literatūru un pats
pievērsies literārajai darbībai. Literāram naidam
pievienojās personīgais konflikts ar skolotāju Kallimahu, kas
beidzās ar to, ka Appolonijs atstāja Aleksandriju un apmetās
uz dzīvi Rodas salā, no turienes arī cēlies viņa
literārais vārds - Rodas Appolinijs.
Sarakstījis darbus par Hēsiodu, Arhilahu, Kolofonas Antimahu.
Tāpat darbu УPret ZēnodatuФ. Bet nozīmīgākais darbs
ir УArgonautikaФ. Viņa lielākie darbi raksturo viņu kā
УmācītuФ dzejnieku, dzejnieku - zinātnieku. УArgaonautikasФ
rašanās pamatā ir Appolonija strīds ar savu
skolotāju Kallimahu, jo tas negatīvi izturējās pret
mēģinājumu atjaunot varoņeposu tradīcijas.
Viņš uzskatīja, ka varoņeposi ir novecojuši, bet
kā pierādījumu pretējam Appolonijs saraksta
УArgonautikuФ. Tās pamatā ir slavenais mīts par argonautu
braucienu pēc zelta aunādas. Tam raksturīga īsa,
nevainojama dzejas forma. Par savu darbu tika ļoti asi kritizēts no
Kallimaha puses un ir spiests doties trimdā. Apmetas uz dzīvi Rodas
salā un dēvē sevi šīs jaunās dzīves vietas
vārdā. Appolonijs izsmēja Kallimahu epigrammās,
savukārt tas sarakstīja ironisku darbu УIbissФ. УArgonautikaФ
tajā laikā cieta neveiksmi, jo Appolonijs bija sev nospraudis
neiespējamu mērķi - savienot šajā darbā
varoņeposu un hellēnisma literatūras pamatprincipus.
     УArgonautikaФ
Arhamēnā valdīja Atamants. No mākoņu dieves Nefeles
tam bija divi bērni - Helle un Frikss. Atamants atstāja Nefeli un
apprecēja Īno, kura neieredzēja vīra bērnus un
gribēja tos pazudināt. Viņa liek apsēt laukus ar
sakaltušām sēklām, kas neizdīgt un
tādēļ iestājas bads. Atamants  lūdz padomu pie Delfu
Orākula, bet pēc Īno pavēles sūtņi paziņo,
ka Orākuls liek sūtīt Friksu, lai to upurētu dieviem.
Atamants ir spiests iekrist. Tad atlido Nefeles zeltvilnas auns aizved Helli
un Friksu uz ziemeļiem. Lidojuma laikā Helle iekrīt
jūrā, bet auns nolaižas Kalhidā, kur mīt Aiēts
saules dieva dēls. Viņš uzņem Friksu pilī, audzina,
apprecina ar savu meitu Halkiapi. Aunu upurē Zevam, bet aunādu
pakar Oreja svētbirzē, kur to sargā milzīgs
pūķis.
Ziņas par aunādu izplatījās visā Grieķijā.
Frikss un Atamanta pēcnācēji ziņo, ka viņa
labklājība ir atkarīga no aunādas. Atamanta brālis
uzceļ Iolkas pilsētu, kur pēc viņa nāves valda
Aisens, bet viņa brālis Pelijs atņem troni. Kad Aisena
dēls Jāsons izaug, viņš pieprasa, lai Pelijs
atkāpjas no troņa. Pelijs sola to darīt tikai tad, kad
būs atvesta zelta aunāda, jo cer, ka Jāsons aizies bojā.
Jāsons ar Atēnas palīdzību uzbūvē kuģi
УArgoФ, sapulcina dižākos varoņus sev par ceļabiedriem
(Hērakls, Kastors, Orfejs, visi varoņi tiek aprakstīti,
tāpat viņu izcelšanos). Šie varoņi tiek nosaukti par
argonautiem. Viņiem palīdz - Hēra, Atēna, Apollons.
Hēra izmanto Jāsonu, lai atriebtos Pelijam. Atēna grib
palīdzēt kuģim ceļā. Apollons grib
palīdzēt sakarā ar seniem priekšstatiem par Apollonu
kā saules dievu un zelta aunādu kā saules simbolu.
Jāsons atšķiras no varoņiem ar savu fizisko skaistumu.
Viņš ir argonautu vadonis, bet Hērakls ir pārāks.
Kad kuģis dodas jūrā Jāsons ir nomākts. Orfejs
kitāras pavadījumā dzied par olimpa valdniekiem. Tad tiek
aprakstīta pastāšanās Lamenas salā, kur dzīvo
tikai sievietes, kas ir pametušas savus vīrus to neuzticības
dēļ. Visur valda prieks. Jāsons iemīl Lamenas salas
valdnieci Hipsipili. Tikai Hērakla pārmetumi liek argonautiem atkal
doties ceļā. Tālāk viņi ierodas Kizikas pussalā
un tur cīnās ar sešrocīgajiem milžiem.
Mīsijā Hēlu meža nimfas ierauj avotā. Hērakls
dodas viņu meklēt, bet argonauti aizbrauc bez viņa, jo tā
ir Zeva griba.
Daudz ir dabas, ģeogrāfijas un etnogrāfijas aprakstu, uz
tā fona izceļas emocionālas epizodes. Zevs Fēnejam
atņēmis redzi un uzsūtījis harpijas, kas viņam
atņem ēdienu. Argonauti tās padzen un pareģis pareģo
argonautiem nākotni. Tos gaida ilgs ceļš. Kolhīdā
tiem varēs palīdzēt tikai Afrodīte. Pareģojums ir
ļoti garš (100 rindas) Argonautiem nākas cīnīties
arī ar jūras stihiju. Te palīdz Atēna. Tālāk
dominējošā ir mīlestība. Trešajā
daļā darbība risinās gan uz zemes, gan Olimpā.
Argonauti ir ieradušies Kolhīdā un Hēra un Atēna
apspriežas kā palīdzēt Jāsonam un lūdz
Afrodītes atbalstu. Viņa labprāt palīdzētu, bet tas
nav viņas spēkos, jo jārunā ar pašu Erotu.
Afrodīte ir Erota māte. Erots negrib palīdzēt, bet kad
viņam piesola sen kārotu rotaļlietu viņš iešauj
Mēdejai bultu tieši sirdī, Ar to palīdzība beidzas.
Kad argonauti ierodas Aiēta pilī un lūdz aunādu,
Aiēts liek tiem pildīt neiespējamus uzdevumus, jo cer, ka
Jāsons tos pildot ies bojā.
Argonauti lūdz palīdzību Mēdejai. Jāsona un
Mēdejas tikšanās notiek pie Hekates tempļa. Mēdeja
pamāca Jāsonu kā uzvarēt. Jāsons izpilda Aiēta
noteikumus, bet saprot, ka tas labprātīgi nedos aunādu un to
slepus paņem. Aiēts sarīko pakaļdzīšanos.
Mēdeja grib bēgt ar Jāsonu uz Grieķiju, bet to nevada
mīlestība, viņa ir citāda - ļauna burve. Tiek
nogalināts Apsirts un tas izraisa Zeva dusmas. Jāsons un
Mēdeja nevar doties ceļā ātrāk pirms tos nav
šķīstījusi Kirke. Atpakaļ ceļš ir pa
tām vietā, kas aprakstīts Odisejā (Skillu, Haribadu,
Sirēnu salu). Ierodas kolhīdieši un prasa izdot Mēdeju,
Jāsons un Mēdeja salaulājas, lai Medejai nav
jāatgriežas Kolhīdā. Bet laulība nav laimīga.
Atpakaļceļā argonauti nonāk Āfrikas tuksnesī,
nonāk Kētā, kur uzvar milzi Talasu, cīņā ar
ūdens stihiju no kuras izglābj Apollons un Atgriežas Egirs
salā.
Daiļrades īpatnības:
1. Mitoloģiskā materiāla līdzība Homēra un
Appolonija eposos.
2. Bagātīgs mitoloģisks materiāls.
3. izmanto reti sastopamus mītu variantus.
4. Dievu tēlojumi - paralēles ar hellēnisma valdnieka kultu.
5. Dievi no cilvēkiem ir atsvešināti. Tie liekas daudz
bālāki salīdzinot ar Homēra dieviem.
6. Sadzīviski piezemētas ainas.
7. Racionāla, skeptiska attieksmes pret naivu ticību mītam.
Appolonija interešu centrā ir ģeogrāfija un
mitoloģija. Viņš skaidro vietu nosaukumus, apraksta upes, salu
novietojumus. Viņa valoda  ir arhaizēda. izmantojis izteicienus un
vārdus, kas raksturīgi episkajam stilam. Salīdzinājumu
sfērā Appolonijs ir līdzīgs Homēram. Viņš
salīdzina  cilvēkus ar dzīvniekiem augiem, ūdeņiem,
dabas stihijām. Bieži vien ar kokiem. Cilvēku balsis ir
kā vēju auri. Tomēr Appolonija salīdzinājums ir
plašāks. Viņš salīdzina cilvēka dvēseles
stāvokli ar ziediem. Appolonija salīdzinājums ar uguni ir
saistīts ar cilvēka emocionālo pasauli - mīlestība
ir līdzīga ugunij. Salīdzinājumi ir līdzeklis
kā savienot varoņeposu ar sava laika literatūras
prasībām, kā arī kompozicionālas vienotības
līdzeklis. Tāpat tie palīdz izprast varoņu dvēseles
stāvokli, palielina iekšējo spriegumu un veido notikumu
kompozicionālo saikni.
            Kallimahs (ap 310.g.p.m.ē.-240.g.p.m.ē.)            
Dzimis Kirēnē ievērojamu aristokrātu ģimenē.
Ieguvis literāru un filozofisku izglītību Atēnās.
Strādājis par skolotāju, bet vēlāk par Aleksandrijas
bibliotēkas vadītāju. Šajā laikā
pievēršas arī zinātniskiem pētījumiem
literatūras jomā. Darbā УTabulasФ (120 grāmatas)
Kallimahs devis pirmo grieķu literatūras bibliogrāfisku
apskatu. Rakstīja epigrammu himnas, elēģijas, epīliju,
kā arī zinātniskus apcerējumus. Saglabājušas
tikai sešas himnas un 64 epigrammas. Atrasti 800 Kallimahu darbu
fragmenti, kuri dod priekšstatu par viņa zudušajiem darbiem.
Kallimaha  himnas nav priekš svinīgiem, reliģiskiem
svētkiem, tajās nav patosa, svinīguma un reliģiskā
rituāla elementu. Viņa himnas iz mazas miniatūras ar
mitoloģisku sižetu. Tajās ir gan reālās dzīve
tēlojums, gan arī politiski jautājumi.
Epigrammas tematika - mīlestība, draudzība, literārā
polemika.
Ievērojamākais darbs - УCēloņiФ -
vēstījošu elēģiju krājums 4 grāmatās.
tajās apkopoti nostāsti par dažādu svētku,
rituālu, nosaukumu izcelšanos. Krājuma noslēgumā ir
epīlijs УBerenīkes matu sprogaФ, bet par darba saturu var spriest
pēc epīlija УHekaleФ, kur stāstīts par УHerkalijuФ
svētku dibināšanu.
Aizstāvēdams maza forma dzeju, Kallimahs apkaroja lielo eposu,
ciklisko poēmu, kas nepadodas izsmalcinātais apdarei. Kallimahs
saprata, ka izsmalcinātībai, lielu ideju nenoslogotai
aleksandriešu dzejai mazās formās bija vairāk
piemērotas.
     УBerenīkas matu sprogaФ
Atdzejos Katulls. Sacerēts par godu tam, ka Ēģiptes valdnieka
Ptolomeja Evergeta sieva Berenīke ziedojusi savu matu sprogu dieviem,
lūgdama, lai viņas virs atgrieztos no kara. Matu sproga no
altāra pazudusi. Galma astronauts tai pašā laikā pie
debesīm atklājis jaunu zvaigznāju un atzinis, ka
Berenīkes matu sproga pārvērsta zvaigznājā.
Par notikušo vēstī pati matu sproga, kas nonākusi pie
debesīm pārvērsta par zvaigznāju. Viņa stāsta
par lielajām Berenīkes skumjām par vīru un no
raudāšanas zeltainā matu sproga bija gluži mitra. Sproga
stāsta par to cik viņai žēl bijis šķirties no
Berenīkes zeltainās galvas, par to kā viņa nonāk pie
Venēras un par savu pārvēršanos un likteni starp
pārējā zvaigznēm. Sproga nožēlo savu
pārvēršanos un vēlas būt atkal pie Berenīkes -
būt valdnieces matu sproga.
     Himna Zevam
Tajā stāstīts par Zeva dzimšanu. Par to kā tas
piedzimis Parasijā Rejai. Kad tas piedzimis Reja to nomazgājusi,
ievīstījusi autiņos un atdevusi Nedai, lai tā viņu
aiznestu kalnos un audzinātu lielu. Neda - vecākā no
nimfām, kas bija klāt Zeva dzimšanas brīdī.
Viņai par godu to upi, kurā nomazgāja Zevu nosauca par Nedu.
Tālāk stāstīts par Zeva laimīgo bērnību,
par to kā tas tika aprūpēts. Tālāk
stāstīts kā Zevs ieceļ sev kareivjus, kas kļūst
par varoņiem. Par Zeva milzīgo varu pār cilvēkiem.
УDod mantu un tikumu ļaudīm!
Vai gan bez tikuma manta var cilvēkus laimīgus darīt?
Vai pat tik tikumus bez mantas?
Dod tikumu, laimi mums visiem!Ф
              Teokrits (310.g.p.m.ē.-250.g.p.m.ē.)              
Dzimis Sirakūzās, ilgu laiku dzīvojis Kosas salā.
Viņa talanta attīstību sekmēja dzejnieki Filēts,
Asklepiāds un Leonīds. Ap 270 gadu pārceļas uz dzīvi
Aleksandrijā. Viņš ir Уmazās formasФ dzejnieks.
Rakstīja idilles, epigrammas, epīlijus, enkomijus.
Saglabājušas 30 idilles un 26 epigrammas. Viņš ir
bukoliskās dzejas pārstāvis. Un šis dzejas galvenā
iezīmē - lauku dzīves idializācija, uz šīs
dzejas pamatiem Teokrits veidoja literāro žanru - idilli. Idilles -
neliela aina no laucinieku un vienkāršo pilsētnieku
dzīves. teokrita idillēm ir pa daļai stāstījuma, pa
daļai dramatiska dialoga forma. Raksturīgs arī
apdziedāšanas moments. Mīlestības tēma ir
dominējošā. Bieži dabas tēlojums ir fons
darbības risinājumam. Izmantojot mitoloģiskus sižetus
Teokrits ienes pats savu traktējumu (stāsta par Hērakla un
Hēlas draudzību), par nelaimīgi iemīlējušos
ciklopu. Teokrita daiļrades sekotāji - Vergīlijs, Moshs,
Bions.
     1.idille
Tajā ir daudz folkloras, tā ir dziesma par ganu, kurš ir
iemīlējies un jūtas nomākts savas mīlestības
dēļ, jo negrib pakļauties mīlestības varai.
Viņš neprot mīlēt, jo pats Erots ir iekalis viņu
važās. Savas mīlestības dēļ viņš
mirst.
     4.idille
Ganu saruna. Viņi ir brīvi cilvēki - Bats un Koridons.
Koridons gana Egona govis, jo tas ir devies uz Olimpiskajām
spēlēm līdzi atlētam Milonam, bet Korinda darbu pieskata
Egona vecais tēvs. Bats satiek Korindu un izprašņā par
pēdējiem notikumiem. Šajā sarunā labi
parādā Korinda un Bata raksturi. Korinds - labsirdīgs,
lētticīgs, naivs, bet Bats - ziņkārīgs un ironisks.
     6.idille
Divi gani Dafnīds un Damoits skaistā vasaras dienā
sacenšas dziedāšanā. Dziesmu tēma ir viena - par
Plifēma nelaimīgo mīlestību pret it kā
vienaldzīgo nimfu Galateju. Dafnīds dzied Polifēmam
labvēļa vārdā, bet Daimonts it kā paša
Plifēma vārdā.
     15.idille
Tā ir viena no slavenākajām Teokrita idillēm -
Sirakūzietes jeb sievietes Adonīda svētkos.
Attēlota dzīves aina, ar reālistiskiem cilvēka
raksturiem, viņu interesēm. Līdzās
sadzīviskajām ainām doti arī reliģiski elementi.
Idille slavē Ēģiptes valdnieka Ptolomeja Filadelfa
devīgumu.
Sarunājas divas draudzenes Gorgo un Praksinoja par to, ka nedrīkst
runāt slikti par savu tuvāko bērna klātbūtnē.
Uzsvērts, ka cilvēks cenšoties var panākt visu. Sīki
apraksta kā draudzenes pošas uz pili, kur notiek kāzas. Idille
beidzas ar ļoti sadzīvisku ainu, kur Gorgo jādodas mājas
taisīt Dioklīdam pusdienas.
                Longs (apmēram 2. vai 3.gs.m.ē.)                
Nav drošu ziņu, bet tiek uzskatīts par romāna
УDafnīds un HlojaФ autoru. Romāns ieņem izcilu un
atsevišķu vietu sengrieķu romāna žanrā.
Sižeta skaidrība, kompozīcijas skaidrība, tas paceļ
pāri šī žanra citiem sacerējumiem, jo citiem ir
raksturīgs samezglots sižets, dažādu notikumu un
piedzīvojumu pārmērība. Longa prozas darbam piemīt
īpašs ritms  un poētisks krāšņums.
Romānā attēlota divu jauniešu mīlestība, kas
Erota rosināta pamazām pārvēršas no neapzinātas
ilgu tieksmes līdz kaislīgām jūtām.
     Dafnīds un Hloja
Abus jauniešus vecāki kādreiz bija pametuši un
jaunieši izaug ganu vidū. Abi vēl ir gandrīz bērni,
kad jau iemīlas viens otrā, viņiem vēl jāuzzina, kas
ir mīlestība. mīlas ilgu augšana tiek parādīta
paralēli dabai, tā tiek saskaņota ar dabas
parādībām. romānā tiek aprakstīta Hlojs
nolaupīšana un gūsts, kuģa bojāeja. Romāna
beigās jaunieši satiekās ar saviem bagātajiem
vecākiem, tie viņus pazīst, nožēlo savu agrāko
rīcību  un rīko kāzas saviem bērniem.
                   Platona (427. Ц 347. g.p.m.ē.)                   
Ceļojumos pa Dienviditāliju un Sicīliju Platons
iepazīstas ar pitagoriešu mācību un vairākkārt
nesekmīgi centies realizēt dzīvē savas ideālās
valsts iekārtas idejas. Ap 387.gadu p.m.ē. Platons nodibināja
savu filozofisko skolu - Akadēmiju, kas turpināja darboties
vēl ilgi pēc Platona nāves, līdz pat m.ē. 6 gs.
Platons bija ideālists (vārds УideālistsФ cēlies no
Platona pamatuzskatiem par ideju pasauli iepretī jutekliskajai) savos
meklējumos un uzskatos. Arī viņa uzskati par cilvēku
kopumā, viņa psihiskajiem procesiem un stāvokļiem ir
cieši saistīti ar augstākās ideju pasaules
pastāvēšanu.
Platona ētika vairāk ir orientēta uz ideālas,
pilnīgas cilvēku kopības radīšanu, nevis uz
atsevišķas personības audzināšanu. Viņš
nebija individuālists, bet gan sociālists, kuram galvenais ir
izveidot vislabāko, pēc mūsdienu uzskatiem pat mazliet
dievišķu, valsts iekārtu, kur katrai cilvēku grupai ir
savs konkrēts uzdevums.
Cilvēkus viņš iedalīja 3 grupās. Pirmās grupas
cilvēki ir valdītāji, viedie, filozofi. Viņi ir
taisnīgi, godīgi, patiesi un atturīgi, viņi tiecas
izprast visu skaisto un ideju pasauli. Tālāk nāk cilvēki,
kuru raksturīgākās īpašības ir
drošsirdība, vīrišķība, pienākuma
apziņa, tādēļ Platons tiem iedalīja kareivju un
sargu uzdevumu. Bet trešā cilvēku grupa miesiski ir
pārāk piesaistīta fiziskajai pasaulei, tādēļ
tiem jānodarbojas ar fizisko darbu Ц jākļūst par
zemniekiem, amatniekiem un jānodrošina valsts materiālā
eksistence. Tā kā pirmās un otrās grupas rokās
atrodas visa likumdošanas un cilvēktiesību vara, viņi
nedrīkst būt savtīgi un materiāli ieinteresēti,
līdz ar to viņi nedrīkst precēties. Abām grupām
ir jādzīvo kā vienai lielai ģimenei. Šo
ideālistisko un pat grieķu valstīs neiespējamo
sadalījumu Platons izvirzīja kā vienīgo pilnīgas
valsts pastāvēšanas noteikumu, bet pilnīga valsts ir
nepieciešama, lai izaudzinātu pilnīgus cilvēkus.
Platonam eksistē divas pasaules, kas ir pilnīgi atdalītas un
atšķirīgi raksturojamas. Viena ir lietu pasaule, kas ir
vienmēr mainīga gan laikā, gan telpā, saistīta ar
rašanos un zušanu, tā ir sajūtama ar maņu
orgāniem. Otra ir ideju pasaule Ц tā nosaka jutekliskās
pasaules esamību, tā ir nemainīga, pastāvīga un
neuztverama. Ideju pasauli var aptvert tikai garā. Tikai lietu idejas ir
īstas nevis pašas lietas, tādēļ tikai idejas ir
izziņas vērtas, jo satur sevī lietu nemainīgo
būtību.
Platons cilvēkā izdala nemirstīgu dvēseli un
mirstīgu ķermeni. Dvēsele ir pielīdzināta
idejām, un tā kā tās eksistē pirms jutekliskām
lietām, tad tās ir vienotas un nedalāmas. Arī
dvēsele kā ideju zināšana eksistē pirms cilvēka
un ir nedalāma un nemirstīga. Ķermenī ir daudz
matērijas, līdz ar to tas ir dalāms un mirstīgs.
Būtībā ķermenis cilvēka eksistencē ir kas
nicināms un nosodāms, pat iemieso visu ļauno, tas kalpo tikai
kā cietums dvēselei, no kura tai jāatbrīvojas. Lai to
izdarītu, dvēselei jāattīras, jāapspiež
jutekliskās tieksmes, jātiecas pēc augstākās
patiesības. Tādā veidā cilvēks kļūst
pilnīgs.
Platons, skaidrojot dvēseli, izmanto līdzību ar pajūgu,
kur kučieris ir prāts, viens no zirgiem ir jutekliskās
iekāres, bet otrs Ц saprātīgā griba. Viens zirgs tiecas
vilkt dvēseli, bet otram tuvāka šķiet zeme, līdz ar
to izvēršas cīņa dvēselē, kas ir
mūžīgā cilvēces problēma Ц dvēsele ir
iekalta mūžīgā spriegumā.
Platons bija reinkarnācijas atbalstītājs un uzskatīja, ka
tikai pēc vairākkārtējas iemiesošanās, kad
dvēsele attīrijusies jau vairākās pakāpēs
tā kļūst dievišķa, paceļas augstāk pie
ideju pasaules durvīm un zūd iekšējā pretruna, rodas
harmonija un saskaņa virzībā uz augstāko punktu Ц ideju
pasauli. Bet katrā nākošajā dzīvē dvēsele
pārdzimst vai nu cilvēkā vai dzīvniekā,
atkarībā no tā cik tikumīga tā bijusi
iepriekšējā dzīvē. Ar tikumību šeit
jāsaprot, kura dvēseles daļa cilvēka dzīvē bija
visaktīvākā.
1)     Platons dvēseli iedalīja 3. daļās.
Saprātīgās dvēseles daļas jeb prāta
augstākais tikums ir gudrība. Ar šo dvēseles daļu
cilvēks apsver savu rīcību, izglītojas un vadās
pēc augstākiem tikumības un ētikas principiem. Otrā
dvēseles daļa ir afektīvā jeb emocionālā, kuras
augstākais tikums ir drošsirdība Ц ar šīs
dvēseles daļas atbalstu cilvēks izjūt un izrāda
emocijas, ir spējīgs uz līdzjūtību, sirsnību,
naidu, dusmām, uzupurēšanos u.t.t. Bet trešā ir
zemākā Ц jutekliskā dvēseles daļa, kas ir
vienāda gan cilvēkiem, gan dzīvniekiem un augiem. Tā ir
atbildīga par jutekliskām iekārēm un baudām,
ķermeņa fizisko vajadzību apmierināšanu.
Šās dvēseles daļas augstākais tikums ir
pašsavaldīšanās, atturība. Katrā
cilvēkā ir visas trīs augstāk minētās
daļas, bet dažos, kādas daļas pārsvars ir
lielāks.
2)     Vissvarīgākā dvēseles funkcija ir izziņa, jo
izziņa cilvēku noved pie pilnības. Izziņa Platonam ir
mācība par atturēšanos jeb УanamnesisФ. Jebkura
izziņa ir dvēseles atmiņas par ideju pasauli, kurā
tā mita pirms iemājoja cilvēkā. Ideju pasaule ir visa
sākums, jutekliskās pasaules pamats un dvēseles pirmavots.
Ņemot vērā izziņas veidus, Platons izdalīja 2 veidu
iespējamos ceļus, kādos cilvēks var nodzīvot savu
dzīvi. Pirmā ir izziņas dzīve, kurā cilvēks par
augstāko mērķi uzskata izzināt patiesību, un
tāda dzīve ir laba pati no sevis, jo iemieso platoniskā
filozofiskā uzskata kulminācijas punktu, cilvēka ideālo
ceļu. Otrā ir darbīgā dzīve, kas gan
nenozīmē, ka cilvēks dara visu, kas ienāk
prātā, nevērtējot izdarītā ļaunumu vai
labumu, derīgumu, bet gan saprātīgas gribas ietekmēts
virza darbīgo ķermeni uz iecerēto mērķi.
Šāda dzīve ir laba tādēļ, ka nepieciešama.
Platona mīlestība ir mīlestība uz idejām, to
pasaules pilnība vienīgā dod mīlestībai attaisnojumu
un augstāko ideju. Protams, Platons, neizslēdz arī
cilvēku mīlestību, tā pat ir īpaši
veicināma, tikai viņš to izprot citādi, kontekstā ar
augsto ideju mīlestību. Platoniskā mīlestība
meklē tikai dievišķo, tā atļauj mīlēt
tikai pilnību un ideālu, mīlēt ar spēcīgu gara
un dvēseles tieksmi. Izslāpušo tā nedzirdī,
izsalkušo nepaēdina un neglīto nenoglāsta, jo
cilvēks viņam nav pašvērtība, tikai ideju
iemiesotājs un atturīgais skaistuma un pilnības
pielūdzējs. Tikai tā mīlestība, kas ved uz ideju, ir
svētīga un īstena, tā ir cilvēka cienīga, bet
ne mīlestība uz lietām vai cilvēkiem, kuri ir
gaistoši un nepastāvīgi. Platons vienmēr domāja, ka
mīlēt cilvēka skaistumu nav vērts, lai gan līdz
zināmam laikam tas ir aizrautīgi un jauki, jo skaistums ar laiku
zūd un paliek tukšums. Arī platoniskā mīlestība
nav izprotama tādā veidā, kā tas ieviesies mūsu
leksikā, jo Platons pats šādu jēdzienu neieviesa. Tā
nav fiziskās mīlestības nobeigums, bet gan tieši
mīlestība uz idejām, uz augstāko patiesību, kurai
viss dzīvnieciskais un jutekliskais ir svešs. Dieva Erota augsto
spēku un varu Platons ir atklājis daudzos УdialogosФ, bet jo
īpaši dialogā УDzīresФ.
УBet kas gan tad notiktu, ja tu būtu skatījies vistīrāko
daili un tikai to bez cilvēka ķermeņa un miesas, bez
cilvēku rotām un krāšņuma, skatoties tikai šo
mūžīgo, dievišķo daili. Vai tu vēl domātu,
ka šī dzīve ir nicināma, ja vari uz dievišķo
raudzīties un tajā kavēties? Vai tu nebūtu
pārliecināts, ka tikai vērojot tā, kā tas
vajadzīgs, skaisto var radīt nevis patiesā ēna, bet
pašu patieso, jo tu vairs neesi pievērsies ēnai, bet
īstenībai.Ф
Viens no nozīmīgākajiem dialogiem ir УValstsФ.
Galvenais šajā dialogā ir ideālās valsts
uzbūves principi un filozofiskais pamatojums. Pārrunājot
ideoloģijas jautājumu ideālajā valsts iekārtā,
sarunas dalībnieki pieskaras literatūrai.
Pēc Platona domām māksla, būdama reālās
pasaules atdarinājums ir ļoti tālu no lietu patiesās
būtības atklāšanas, patiesību ar
atdarināšanas līdzekļiem nevarot nedz apjaust, nedz
attēlot. Platons nenoliedz mākslas iedarbības spēku,
taču vienīgais uzdevums, ko mākslai un arī
literatūrai Platons izvirza ir audzināt pilsoņus ar cildeniem
paraugiem. Vajadzīgs stingras atlases princips literatūras
sacerējumu izvēlē izglītības vajadzībām.
              Marks Tulijs Cicerons (106.-43.g.p.m.ē.)              
Cicerons bija politisks darbinieks un lielisks rakstnieks, pēdējais
ievērojamais Romas republikas ideologs, kas tās iekārtu
pamatoja ar grieķu politiskajām teorijām. Līdz
mūsdienām saglabājušās 58 runas, virkne retorikas un
filozofisko traktātu, 800 vēstules. Dzimis 106.gada
3.janvārī p.m.ē. latīņu pilsētā
Arpinā un ir cēlies no jātnieku aprindām. Viņa
vecākiem bija sakar galvaspilsētā, viņu draugu lokā
bija tolaik pazīstamie oratori Antonija un Krass. Vecāki
vēlēdamies dot labu izglītību abiem dēliem - Markam
un Kvintam pārcēlās uz dzīvi Romā. Skolā
Cicerons apguva grieķu klasisko literatūru. Scevola Paneteja
iespaidā sāk interesēties par filozofiju. Cicerons
vingrinājās runu sastādīšanā grieķu un
latīņu valodā, sacerēja poēmas, tulkoja no
grieķu valodas prozā un dzejā.
Ar daiļrunību nenācās nodarboties, jo 80.gadu
sākumā iekšējo juku dēļ tiesas nedarbojās,
bet advokāta darbību uzsāka 80.gadu beigās. Leils
Cicerona panākums bija Seksta Roscija aizstāvēšanas
runai, bet pēc drosmīgās uzstāšanās Roscija
lietā, kur viņš neaizskarot personīgi pašu diktatoru
Sullu, bet kritizējot Sullas režīmu, palikšana Romā
kļuva bīstama. Kopā ar brāli Kvinu dodas
ilgstošā ceļojumā pa Grieķiju un Mazaziju. Lielu
ietekmi uz viņu atstāja Atēnas un Rodosas salā
pavadītais laiks.
79.gadā atgriežas Romā un kļūst plaši
pazīstams un līdzko sasniedza laikā noteikto vecumu, lai
varētu kļūt par valsts amatpersonu, viņu šajos
amatos arī ievēlēja.
71.gada beigās sākās prāva pret Verresu, Cicerons
uzņemas apsūdzības uzturēšanu, lai gan Cicerons jau
pirmās sesijas kārtā pierādīja Verresa vainu,
Cicerons publicēja savus materiālus kā piecas runas pret
Varresu.
66.gadā Cicerons uzstājas ar savu pirmo politisko runu par pilnvaru
piešķiršanu Pompejam, lai pabeigtu karu Mazazijā.
63.gadā kļūst par konsulu, atklāj Katelīna
sazvērestību un saņem Уtēvijas tēvaФ nosaukumu.
Šajā laikā top poēmas УPar manu konsultuФ, У Par manu
laikuФ, un četras runas pret Katelīnu.
58.gadā Cicerons dodas trimdā, jo vajā Katelīnas
piekritēji (Pompejs, Cezars, Krass). Sākas depresija. Raksta darbus
par morāli, ētiku. 55.gadā top lielais dialogs УOratorsФ, bet
54.gadā sāk rakstīt traktātu УPar valstiФ, kurā
cildina Romas valsts iekārtu un apskata tās pagrimuma iemeslus.
šo traktātu uzdrošinās publicēt tikai 51.gadā.
Cicerons noslēdzās no aktīvās sabiedriskās
dzīves un dzīvodams te savās mājās, te pie sava
drauga Atika, pievēršas filozofijai. Cicerons sev nosprauda
mērķi popularizēt sabiedrībai grieķu filozofiju.
Samērā neilgā laikā (33 mēnešos) Cicerons bija
pabeidzis lielāko daļu savu filozofisko sacerējumu, to vidu
УHortenzijsФ (līdz mūsdienām nav saglabājies, bet
senatnē tam bija liels iespaids, ar to sākās traktātu
sērija), УPar labā un ļaunā robežāmФ, УPar
dievu dabuФ.
Pirmām kārtām Cicerons uzskatīja par pienākumu
uzrakstīt traktātu filozofijas aizstāvēšanai, kas
bija pretrunā ar romiešu uzskatiem. Traktātā УHortenzijsФ
Cicerons aizstāv savu pārliecību un vēlēšanos
nodarboties ar filozofisko apcerēšanu, jo Ciceronam bija sevi
jāattaisno romiešu acīs. Viņš bija sabiedriski
politiskais darbinieks, kurš bija atklājis Katelīna
sazvērestību, bet tagad vēlējās nodarboties ar
filozofiju.
Traktātā УPar dievu dabuФ Cicerons atspēko
epikūriešu un stoiķu argumentus par dievu esamību, bet
saviem sacerējumiem dod nevis ateistisku, bet gan agnosticisku
formulējumu - neskatoties uz to, vai ir dievi vai nav, bet valsts
reliģiju nepieciešams aizsargāt.
51.gadā Ciceronu nosūta par prokonsulu uz Kilkija provinci,
saņem goda titulu - УimepratoruФ par lielajiem panākumiem karā
pār kalnu ciltīm.
50.gadā Cicerons atgriežas Itālijā pilsoņu kara
priekšvakarā. Dodas uz Grieķiju pie Pompeja, bet 48.gadā
sakauj Pompeju un Cicerons dodas atpakaļ uz Itāliju un izlīgst
ar Cēzaru. Par vienu no Cicerona draugiem kļūst Bruts,
vēlākais Cēzara slepkava. Pēc Cēzara
nogalināšanas 44.gadā Ciceronam atkal sākas aktīvs
politiskais darbības laiks un sekmīgi cīnās pret
Antoniju, kurš sevi uzskata par Cēzara pēcteci.
Cīņas literārais piemineklis pret Antoniju ir palikušas
УFilipikasФ, tajās ir 14 runas.
Oktaviāns izlīga ar Antoniju un noslēdza savienību.
43.gada 7.decembrī Antonija aģenti notvēra Ciceronu un
viņu nogalināja, Antonijs pavēlēja nocirsto Cicerona
galvu uzstādīt Romas foruma oratoru tribīnē.
                         Informācijas avoti                         
Platons УMenons. DzīresФ - Zvaigzne ABC, 1980.gads
A.Vorobjovs УPsiholoģijas vēstureФ - Rīga, 1998.gads
Sengrieķu literatūras antoloģija - Rīga, Zvaigzne, 1990.gads
I.Tronskis - Antīkās literatūras vēsture - Latvijas
valsts izdevniecība, Rīga, 1954.gads
A.Rubenis - Romas kultūra - УSvētdienas RītsФ, 1993.gads
A.Rubenis - Senās Grieķijas dzīve un kultūra - Rīga,
УZvaigzneФ, 1994.gads
Kūle M., Kūlis R. - УFilosofijaФ - apgāds УBurtnieksФ, 1996.
P.J.Anstrats, - УCivilizācijas vēstureФ R., УKarogsФ - 1995., 153.lpp.
I.Ķēniņš - Seno laiku vēsture II Ц Zvaigzne ABC,
1994.gads
Metodisks līdzeklis - Seno laiku vēsture 2.daļa Ц Rīga,
1995.gads
Pasaules vēsture 1. daļa. - Senie laiki Ц RaKa, latviešu
izdevums, 1997.gads