Курсовая: Bnkovskoe delo
S A T U R S
Ievads.................................................................................................2
1. Banku izcelšanās un iedalījums...........................3
1.1. Banku
izcelšanās.........................................................3
1.2. Galvenie kredītiestāžu veidi......................3
2. Noguldījumu veidi un iekšējā kontrole...............5
2.1. Noguldījumu veidi...........................................5
2.2. Noguldījumu iekšējā kontrole.................6
3. Aizdevumu veidi un ar tiem sistītās procedūras...........7
3.1. Aizdevumi fiziskām personām............................7
3.2. Aizdevumi juridiskām personām.........................10
3.3. Starpbanku aizdevumi............................................13
3.4. Ar aizdevumiem saistītās procedūras..............14
4. Bankas riska veidi un to raksturojums..................................16
4.1. Riska veidu raksturojums........................................17
Secinājumi un
priekšlikumi..............................................................20
Ievads.
Dzīvojot mūsdienu sabiedrībā, cilvēkam ir
nepieciešams veiksmīgi un tālredzīgi orientēties
apkārtējā vidē. Nepieciešams saprast un prast
analizēt dažādas situācijas un apstākļus.
Mūs ieskauj visdažādākās lietas, un, lai
veiksmīgi spētu izdzīvot, ir jāprot tās
kontrolēt, un to var tikai ar zināšanām. Viena no
šādām lietām ir banku sistēma un būtība.
Šajā darbā īsumā izklāstītas
teorētiskās zināšanas par banku sistēmu,
būtību un to funkcijām. Dažādie banku veidi un tik
daudzās kreditēšanas iespējas, aizdevumi un risks, kas
saistās ar to Ц nepieciešams saprast, lai veiksmīgi
varētu iesaistīties mūsdienu sabiedrībā un, protams,
pelnīt naudu. Latvijā tik daudz banku veidu un plašais to
piedāvāto pakalpojumu klāsts ir salīdzinoši neilgi Ц
kopš neatkarības atgūšanas Ц bet jau tik daudz kas ir
atkarīgs no banku sistēmas, un galvenokārt jau Latvijas
ekonomika. Tāpēc banku būtība ir viena no pirmajām
lietām, ko būtu vērts iemācīties un saprast, jo
tuvākajā nākotnē banku sistēmai būs daudz
svarīgāki mērķi un uzdevumi. Un galvenokārt
tieši tāpēc es izvēlējos šo tēmu, lai
izklāstītu to savā darbā.
1. Banku izcelšanās un iedalījums.
1.1. Banku izcelšanās.
Vārds УbankaФ ir cēlies no itāļu vārda УbancoФ, kas
nozīmē УgaldsФ. Banku pirmgaitnieki bija viduslaiku
augļotāji Ц naudas kapitāla pārstāvji; viņi
pieņēma naudas ieguldījumus no tirgotājiem un
specializējās dažādu pilsētu un valstu naudas
zīmju apmaiņā. Ar laiku augļotāji sāka izmantot
šos ieguldījumus, kā arī savus naudas
līdzekļus, lai dotu aizdevumus un saņemtu procentus. Tas
nozīmēja, ka augļotāji mainījās par
banķieriem.
1.2. Galvenie kredītiestāžu veidi.
Atkarībā no tā, kam pieder kredītu un kredītu-
finansiālās iestādes, valstīs ar tirgus ekonomiku
dalās:
з valsts finansu-kredītiestādes;
з privātās finansu-kredītiestādes.
Pie pirmās grupas pieder centrālās bankas, kurām ir
monopoltiesības izlaist banknotes.
Bankas var iedalīt arī pēc to darbības virziena:
з emisiju bankas;
з komerciālās bankas;
з investīciju bankas;
з hipotēku bankas;
з krājkases;
з specializētās (piem., tirdzniecības bankas).
Emisiju bankas izlaiž banknotes. To varētu dēvēt par
Уbanku bankuФ.
Komercbankas veic ražošanas, tirdzniecības un citu
uzņēmumukreditēšanu galvenokārt ar naudas
kapitālu, ko viņi iegūst noguldījumu veidā.
Investīciju bankas nodarbojas ar finansēšanu un
ilgtermiņa kreditēšanu dažādās nozarēs
(galvenokārt ražošanas, tirdzniecības un transporta).
Atšķirībā no komercbankām investīciju bankas
šo naudu iegūst izlaižot savas akcijas un obligācijas,
kā ar saņemot kredītus no komercbankām.
Hipotēku bankas izsniedz ilgtermiņa aizdevumus
ķīlā ņemot nekustamo īpašumu Ц zemi, ēkas.
Specializētās bankas nodarbojas ar noteiktu kreditēšanas
veidu.
2. Noguldījumu veidi un iekšējā kontrole.
2.1. Noguldījumu veidi.
Savu darbību bankas lielākā vai mazākā
mērā finansē ar depozītiem, kas piesaistīti no
daudziem avotiem. Bankai sava darbība jāorganizē,
ievērojot piesardzību, apdomību un cieši ņemot
vērā savu noguldītāju intereses.
Bankas vadība ir atbildīga ne tikai par savu noguldītāju
interešu aizsardzību; tās pienākumi pret bankas
akcionāriem nozīmē, ka bankai noguldītie
līdzekļi ir jāpārvalda un jāvada aktīvi un
efektīvi saskaņā ar stratēģiju, kurā ņemta
vērā gan likviditāte, gan rentabilitāte. Tomēr
noguldījumu aktīvu pārvaldi ierobežo vairāki
faktori, to skaitā:
з kapitāla segums;
з likviditāte;
з termiņu struktūra;
з procentu likmju nestabilitāte;
з stabilitāte.
Noguldījumu veidi:
Norēķinu konts Ц klientam ir iespēja izņemt
naudu pēc pieprasījuma vai dot bankai rīkojumu izmaksāt
naudu pēc uzdevuma. Banka pedāvā procentus par konta atlikumu
fizisko un juridisko personu kontos.
Lielizmēra depozīti Ц latu vai ārzemju valūtas
atlikumi pastāvīgi atrodas kustībā starp
dažādām iestādēm. Bankas lielizmēra
noguldījumu izmaksas ir ļoti atkarīgas no valdības procentu
un valūtas apmaiņas likmju politikas, no pidāvājuma un
pieprasījuma un no bankas kredīta reitinga. Šādus
noguldījumus var piesaistīt uz laiku, sākot no 24 stundām
un beidzot ar gadu. Latvijā lielizmēra depozīti nav
izplatīti. Bankas praktizē depozītu pieņemšanu kā
no fiziskām, tā arī no juridiskām personām.
Klientu noguldītie līdzekļi var būt bankai
nozīmīgs līdzekļu avots; pēdējos gados
konkurences ietekme ir ievērojami paplašinājusi klientiem
piedāvāto noguldījumu pakalpojumu veidu spektru un
veicinājusi noteikumu daudzveidību. Latvijas bankas savā
darbībā piedāvā arī šādus noguldījumu
veidus:
з Ziemassvētku depozīts;
з bērnu un skolēnu depozīts krājdepozīts;
з pensionāru noguldījumi;
з pensiju uzkrāšanas konts;
з atvērtais depozīts;
з premiālais depozīts;
з depozīts ar nosacījumu.
Noguldījumus uzskaita atbilstoši to veidam un valūtai,
kurā tie noguldīti. Procentus par noguldījumu un depozītu
summu aprēķina, sākot ar dienu, kad noguldījumu un
depozītu summa tiek ieskaitīta kontā līdz to atmaksas
dienai.
2.2. Noguldījumu iekšējā kontrole.
Iekšējā kontrole attiecībā uz noguldījumiem
būtu jāizstrādā tā, lai nodrošinātu
šādus apstākļus:
з depozīti tiek pieņemti tikai uz tādiem
termiņiem (lielizmēra noguldījumu gadījumā Ц no
tādām institūcijām), kādus bankas vadība
apstiprinājusi saskaņā ar bankas termiņu un
likviditātes politiku;
з visi pieņemtie noguldījumi jāiekļauj
grāmatvedības uzskaitē, piemērojot atbilstošo
procentu likmi un aprēķinot procentus;
з neviens no grāmatojumiem noguldītāju kontos nav
fiktīvs vai viltots, tiek novērsta УnetīrāsФ naudas
atmazgāšana.
Sakarā ar bankas un klienta attiecību raksturu principā
informācijas plūsma mēdz būt vienā virzienā Ц
no bankas pie klienta. Tā kā ne katrs klients rūpīgi seko
atlikumam un kustībai savā kontā, pastāv
paaugstināts risks, ka tiek pieļautas nepamanītas
kļūdas vai kaut kas tiek izlaists vai nu krāpšanas
nolūkā, vai nejauši. Paņēmieni, kā
minimizēt šādu kļūdu, izlaidumu vai
krāpšanas iespējas:
з jānodrošina grāmatvedības ierakstu un
naudas izmaksas kārtīgas kontroles procedūras;
з jāveic centralizēta paziņojumu
izsūtīšana klientiem;
з jāsadala pienākumi, īpaši
attiecībā uz pienākumu risināt klientu jautājumus;
з jāseko neaiztiktiem kontiem; kontiem, kur darbības
notiek ar novēlošanos; jākontrolē darbinieku konti, jo ar
tiem pastāv īpašas iespējas izdarīt
krāpšanu;
з jāpārbauda procentu aprēķini un
grāmatojumi neatkarīgi vienu no otra;
з jāpārbauda procenti, kas tiek ieskaitīti
procentu izdevumu kontā, salīdzinot ar kopējo
noguldītāju kontos kreditēto procentu summu;
з lielāko daļu katras summas
salīdzināšanas procedūru iespējams izlaist, ja
grāmatvedības sitēma ir kompjuterizēta un procenti tiek
aprēķināti un pārskaitīti automātiski.
Tomēr vadībai būtu regulāri jāpārbauda, vai
kontrole joprojām darbojas apmierinoši un jāveic
atsevišķu procentu aprēķinu un grāmatojumu
pārbaude;
з vadības pārskatos jāiekļauj pārskats
par starpību starp izmaksātajiem un saņemtajiem procentiem un
izmaksāto procentu summu analīze.
3. Aizdevumu veidi un ar tiem saistītās procedūras.
3.1. Aizdevumi fiziskām personām.
Galvenokārt banku aizdevumi veido līdzekļu lielāko un
vissvarīgāko daļu. Stabilā ekonomikas vidē
starpība starp kredītresursu pašizmaksu un bankas noteikto
procentu likmi ir samērā maza, tādēļ ir ļoti
svarīgi, lai zaudēto aizdevumu īpatsvars būtu pēc
iespējas mazāks.
Pamatā bankas finansē savu kredītportfeli, piesaistot
depozītus. Bankai ir jānodrošina pienācīgs
peļņas līmenis atbilstoši tās akcionāru
sagaidītajam un riska pakāpei, kādu tie ir gatavi
uzņemties.
Bankai jānosaka tāda procentu likme, kas ļautu nosegt:
з aizdoto kredītresursu pašizmaksu (par noguldījumiem
maksātos procentus);
з administratīvos izdevumus;
з paredzamo zaudēto aizdevumu īpatsvaru;
з peļņas procentu lielumu.
Lielākais risks ir tāds, ka aizdevuma ņēmējs var
nesamaksāt procentus par aizdevuma lietošanu un neatmaksāt
aizdevuma pamatsummu.
Fiziskām personām bankas var izsniegt šādus aizdevumus:
з overdraftu;
з aizdevumu, kas paredzēts kapitālieguldījuma
finansēšanas un vēlākas ieņēmumu summas
sasaistīšanai;
з aizdevumu ar nemainīgu procentu likmi;
з atjaunojamo kredītlīniju;
з hipotēkas auizdevumu;
з kredītkaršu aizdevumu.
Latvijas banku praksē netiek izmantots tāds aizdevumu veids kā
kredīta pārsniegšana (overdrafts). Šāds aizdevuma
veids ir izdevīgs klientam, ja viņam nauda steidzami ir
nepieciešama un ir zināms, ka tas spēs ātri to
atmaksāt.
Kredīta pārsniegšana ir viena no kredītlīnijas
formām, ko klients var izmantot, no sava tekošā konta veicot
izmaksas, kas pārsniedz konta atlikumu. Overdrafts vienmēr tiek
uzskatīts par gadījuma rakstura īstermiņa aizdevumu.
Pēc noteikumiem, overdrafts ir atmaksājams pēc
pieprasījuma, tomēr praksē bankas pieprasa overdrafta
atmaksāšanu tikai atsevišķos ārkārtējos
gadījumos.
Aizdevums, kas paredzēts kapitālieguldījuma
finansēšanas un vēlākas ieņēmumu summas
sasaistīšanai ir īstermiņa aizdevums, kas paredzēts,
lai nodrošinātu klientu ar jaunas mājas pirkšanai
nepieciešmajiem līdzekļiem, pirms tas ir saņēmis
naudu no iepriekšējās mājas pārdošanas.
Aizdevums ar nemainīgu procentu likmi ir neliels aizdevums (Ls 1000
līdz Ls 10000) uz laiku no 6 mēnešiem līdz 5 gadiem.
Aizdevums ar noteiktu procentu likmi parasti tiek izmantots mašīnas
vai citas ilgstoši lietojamas patēriņa preces iegādes
finansēšananai. Aizdevuma atmaksāšanas noteikumi parasti
paredz vienādus ikmēneša maksājumus, kas vienlaikus ietver
gan procentus, gan pamatsummas atmaksu.
Atjaunojamā kredītlīnija. Saskaņā ar
atjaunojamās kredītlīnijas noteikumiem, banka automātiski
katru mēnesi pārskaita no klienta tekošā konta (vai klients
katru mēnesi iemaksā) klienta atjaunojamās
kredītlīnijas kontā noteiktu summu. Pēc tam šim
klientam ir tiesības mēneša laikā izņemt no
šī konta zināmu summu, kas vienāda ar ikmēneša
iemaksas vairākkārtīgu reizinājumu, par kādu banka un
klients iepriekš vienojušies. Ja šajā kontā ir
kredīta atlikums, klients par to saņem procentus.
Hipotēkas aizdevums parasti tiek izsniegts mājas iegādei,
un nopirktais nekustamais īpašums kalpo kā aizdevuma
nodrošinājums. Izsniegtā aizdevuma summa parasti ir
vienlīdzīga aizdevuma ņēmēja mēneša algas
vairākkārtīgam reizinājumam un nopirktās mājas
vērtības procentuālai daļai.
Kredītkaršu aizdevums. Pastāv divi galvenie
kredītkaršu veidi, no kuriem tikai viens nodrošina
kredītkartes lietotāju ar iespāju izmantot kredītu
ilgāku laika periodu.
ü Maksājumu kredītkartes (piemēram, American
Express vai Diners Club) bankas paziņojumā ikreiz
norādītā summa ir pilnībā jānomaksā,
tādējādi iespējas izmantot bezprocentu aizdevumu ir tikai
laika periodā no pirkuma izdarīšanas dienas līdz bankas
paziņojuma saņemšanas dienai. Parasti par maksājumu
kredītkartes lietošanu ir jāmaksā ikgadējā
abonomenta maksa.
ü Kredītkartes (piemēram, Visa un Mastercard
) sniedz saviem lietotājiem iespēju izmantot atjaunojamo bezprocentu
kredītlīliju līdz noteiktam limitam uz noteiktu periodu, par ko
banka ar klientu iepriekš vienojušies. Ikmēneša bankas
paziņojumā norādīto summu var apmaksāt
pilnībā vai daļēji atkarībā no tā, kāds
ir noteiktais minimums. Agrāk kredītkaršu firmu peļņas
avots bija no kredītkaršu lietotājiem iekasētie procenti
par kreditēšanas termiņa paildzināšanu. Papildus
tās saņem arī komisijas naudu no tirgotājiem. Daudzas
kredītkaršu firmas pašlaik iekasē ikgadējo
kredītkartes abonementa maksu, jo cilvēki arvien vairāk sāk
izmantot bezprocentu perioda sniegtās priekšrocības.
3.2. Aizdevumi juridiskām personām.
Galvenie aizdevumu veidi, kādus piedāvā juridiskām
personām ārvalstu bankas, ir šādi:
ü overdrafts;
ü termiņaizdevums;
ü aizdevums projektu finansēšanai;
ü sindikātaizdevums;
ü ārvalstu aizdevums;
ü atvieglotais aizdevums.
Latvijas bankas tādus aizdevumus kā overdrafti un
sindikātaizdevumi pagidām vēl nepraktizē. (Latvijā
overdrafta aizdevumus pagaidām izsniedz A/S Saules banka.)
Overdrafts ir iepriekš saskaņota kredītlīnija jeb
aizņēmuma tiesības, kuras klients var izmantot, veicot
maksājumus vai veicot izmaksas no sava tiešā konta. Agrāk
overdraftu uzskatīja par īslaicīgu kreditēšanas
instrumentu, ko izmanto tikai atsevišķos gadījumos, bet
šodien daudzu uzņēmumu kontos tiek uzturēts
Уpastāvīgais overdrafta līmenisФ, kurā ar terminu
Уpastāvīgais overdraftsФ apzīmē minimālo kredīta
atlikumu, virs kura svārstās overdrafta atlikums.
Juridisko personu overdrafts ir atmaksājams pēc pieprasījuma.
Tomēr praksē bankas reti kad pieprasa atmaksāt overdraftu, ja
vien attiecīgais klients nav devis īpašu iemeslu
šaubām par to, vai šis overdrafts tiks atmaksāts
(piemēram, ja klients atrodas maksātnespējai tuvā
situācijā vai nepilda savas saistības pret banku).
Procenti par overdraftu tiek aprēķināti par katras dienas
kredīta atlikumu pēc iepriekš noteiktas procentu likmes virs
bankas noteiktās bāzes likmes.
Termiņaizdevums tiek izsniegts uz noteiktu laika peridodu, un tas
atmaksājams pa vairākām vienlīdzīgām
daļām vai arī summa jānomaksā termiņa beigu
datumā.
Var izdalīt trīs veida termiņaizdevumus:
ü par īstermiņa aizdevumiem uzskatāmi
aizdevumi, kas atmaksājami viena gada laikā vai īsākā
laika periodā;
ü vidēja termiņa aizdevumi ir aizdevumi, kas
jāatmaksā ne agrāk kā pēc viena gada, bet ne
vēlāk kā 5 gadu laikā;
ü ilgtermiņa aizdevumi ir aizdevumi, kas
jāatmaksā pēc vairāk nekā 5 gadiem.
Aizdevums projektu finansēšanai ir tāds aizdevums, kas
tiek izsniegts lielāku kapitālieguldījumu projektu
finansēšanai. Šāda aizdevuma atmaksāšanas
vienīgais vai galvenais avots ir naudas plūsma, kādu
nodrošina attiecīgais projekts.
Aizdevums lielāku projektu finansēšanai parasti tiek izsniegts
uz vidēju termiņu vai ilgtermiņu, turklāt parasti tie
veido tik lielas summas, ka rodas nepieciešmība šāda
finansējuma nodrošināšanai apvienot vairākas
aizdevējinstitūcijas. Katram projektam nepieciešams veikt
visptverošu novērtējumu, turklāt šāds aizdevums
parasti ir ļoti liels, tādēļ šāda mēroga
aizdevumu izsniedz tikai lielākās bankas. Mazākās bankas
tomēr var darboties kā organizētājs vairāku
aizdevējinstitūciju apvienošanā.
Sindikātaizdevums ir aizdevums, kuru izsniedz vairākas bankas
kopā un kas katrai no šīm bankām atsevišķi
nebūtu iespējams, vai ko tās nevēlētos izsniegt.
Projektu vada viena vai vairākas bankas, kas vienojas par aizdevuma paketi
un izveido banku sindikātu, apvienojot vairākas bankas.
Banka-organizētāja veic pārrunas ar aizdevuma
ņēmēju, sagatavo attiecīgo dokumtāciju, saņem
naudu no citeim sindikāta dalībniekiem un izmaksā pilnu
aizdevuma summu aizdevuma ņēmējam. Vēlāk šī
pati banka vai tās aģents-banka no aizdevuma ņēmēja
iekasē naudu (pamatsummu un procentus) un nodod šos
līdzekļus atpakaļ sindikāta dalībniekiem.
Pārējiem sindikāta dalībniekiem parasti nav nekādas
tiešās saskares ar aizdevuma ņēmēju (kurš var
pat nezināt, kas ir sindikāta dalībnieki). Ja sindikāta
dalībniekiem nepieciešama informācija vai jāpieņem
kādi konkrēti lēmumi (piemēram, saistību nepildes
gadījumā), visi šie jautājumi tiek kārtoti tikai ar
banku-organizētāju.
Ārvalstu aizdevums ir aizdevums ārvalstu valdībām un
to valsts sektoram (valsts uzņēmumiem). Parasti šis aizdevumsir
liels, un to izsniedz uz vidēju vai ilgu laika termiņu.
Atviegloto aizdevumu kategorijai raksturīgas zemākas procentu
likmes nekā tirgū valdošās. Parasti šādi
aizdevumi ir ilgtermiņa un paredzēti tām valsts
tautsaimniecības nozarēm, kuriem nepieciešama ekonomiskā
palīdzība. Kā piemēru var minēt Latvijas valdības
subsidēto kredītu, kas pazīstams kā G-24.
3.3. Starpbanku aizdevumi.
Pārsvarā visas bankas samērā aktīvi darbojas
starpbanku tirgū. Tas nozīmē, k šīs bankas
pieņem depozītus no citām bankām. un iegulda savus
līdzekļus citās bankās. Parasti šādi
depozīti ir īstermiņa (sākot no depozītiem, kas tiek
ieguldīti citā bankā no vienas operāciju dienas
beigām līdz nākamās dienas sākumam, līdz
depozītiem ar vairāku mēnešu termiņu).
Šādas operācijas tiek veiktas, lai nodrošinātu
likviditātes vadību īsākā laika periodā, vai
arī lai piesaistītu finansējumu, kas būtu papildus
klientu noguldījumiem un pašu kapitālam.
Parasti starpbanku aizdevumu summas ir lielas un procentu likmju
starpība ļoti neliela. Aizdevumi citām bankām ir
pakļauti kredītriskam tieši tāpat kā aizdevumi
uzņēmumiem un fiziskām personām.
3.4. Ar aizdevumiem saistītās procedūras.
Banka var ciest ārkārtīgi lielus zaudējumus, ja
izsniegtie aizdevumi pārmērīgi koncentrēti vienā
valstī, tautsaimniecības nozarē vai tirdzniecības
veidā, un attiecīgais sektors nokļūst
nelabvēlīgu vispārējo vai specifisko ekonomisko
apstākļu ietekmē.
Piesardzīga banka izstrādās aizdevumu portfeļa
efektīvas vadības stratēģiju un iekšējo
kontroles sistēmu, kas ļautu izvairīties no nevēlamas
aizdevumu koncentrācijas kādā no šādām
kategorijām:
ü vienam aizdevumu ņēmējām;
ü savā starpā saistītiem aizdevumu
ņēmējiem;
ü atsevišķai tautsimniecības nozarei;
ü vienā valstī vai reģionā.
Analizējot šādu koncentrāciju, nepieciešams
izskatīt ne tikai konkrētā brīdī tieši
izsniegtos aizdevumus, bet arī piešķirtās, tomēr
neizmantotās aizņēmuma tiesības, akreditīvus,
kredītlīnijas, garantijas utt. Citiem vārdiem Ц bankas
kopējo risku.
Bez aizdevuma portfeļa vadības stratēģijas bankai ir
jābūt izstrādātai aizdevumu novērtēšanas
un uzraudzības politikai.
Aizdevumu novērtēšana un uzraudzība ir
svarīgākie aspekti labas kredītdarbības
nodrošināšanā. Ja banka lbi tiek galā ar
šīm funkcijām, tas palīdz samazināt zaudējumu
risku.
Katram aizdevumam piemīt zināms risks neatkarīgi no tā,
cik laba reputācija ir attiecīgajam aizdevuma
ņēmējam. Konkrētāk, pastāv risks, ka aizdevuma
ņēmējs neatmaksās izsniegtā aizdevuma pamatsummu un
nesamaksās procentus par aizdevuma lietošanu.
Lai efektīvi kontrolētu aizdevumu, pirmkārt ir
nepieciešams pastāvīgi veikt uzraudzības pasākumus.
Svarīgākie pasākumi ir šādi:
ü viesošanās pie klienta;
ü presē publicētās informācijas
izskatīšana;
ü aizdevuma ņēmēja
finansiālās informācijas izskatīšana;
ü klienta konta apgrozījuma novērošana.
Bankai nebūs nekāda labuma, ja tā redzēs, ka aizdevums
tiek zaudēts, bet nevarēs veikt nekādus pasākumus, lai
aizsargātu pati savu stāvokli.
Overdrafta gadījumā bankai šāda problēma
nepastāv, jo overdrafts ir atmaksājams pēc pieprasījuma.
Attiecībā uz aizdevumiem ar noteiktu termiņu tiek lietotas
kontroles konkrētas procedūras, ar kuru palīdzību tiek
noteikts Уsaistību nepildīšanas gadījumsФ.
Viens no veidiem, kā kontrolēt aizdevumus, ir kritēriju jeb
apstākļu (par kuriem iepriekš banka ar klientu vienojusies)
piemērošana. Šādi apstākļi jāiekļauj
aizdevuma līgumā, tādējādi dodot bankai iespāju
veikt attiecīgus pasākumus gadījumā, ja aizdevuma
ņēmējs nepilda savas saistības attiecībā uz
līgumā minēto apstākļu nodrošināšanu.
Šādi kritēriji jeb apstākļi var būt
finansiāla rakstura, piemēram, ilgtermiņa parāda
attiecība pret pašu kapitālu nedrīkst pārsniegt
100%; procentu segums nedrīkst samazināties vairāk kā 2
reizes; pašu kapitāls nedrīkst samazināties zem 10
miljoniem latu; nedrīkst mainīties mātes uzņēmums;
nedrīkst notikt izmaiņas vadošajā sastāvā.
Nesenā pieredze rāda, ka gadījumos, ja noteiktie
kritēriji ir tikuši pārkāpti, tā vietā, lai
pieprasītu parāda tūlītēju atmaksu, bankas
cenšas vienoties par grozījumiem aizdevuma līguma noteikumos.
Šādā situācijā ir sasniegts viens no bankas
mērķiem, t.i.., bankai ir iespēja uzaicināt uz
pārrunām aizdevuma ņēmēju un apspriest iemeslus,
kuru dēļ ir pārkāpti līgumā noteiktie
kritēriji, vai reizēm pat pieprasīt zināmas izmaiņas
(piemēram, uzņēmuma plānotās kapitālizdevumu
programmas atlikšanu). Šādā situācijā,
vienojoties par jaunajiem līguma noteikumiem, bankai ir iespēja
noteikt augstāku procentu likmi (vai pieprasīt lielāku
nodrošinājumu).
Parasti tas nozīmē, ka tiek izstrādāts tāds
aizdevuma veids dzēšanas grafiks, kuru iespējams izpildīt
pat vissliktākajā gadījumā, kāds pieļauts,
novērtējot šo aizdevumu.
Ja maksājumi aizdevuma dzēšanai netiek veikti noteiktajos
termiņos, tas dod iespēju bankai pagarināt termiņu vai
uzsākt parāda piedziņu.
4. Bankas riska veidi un iekšējā kontrole.
Visos biznesa darījumos pastāv risks Ц sākot ar parāda
nenomaksāšanu līdz sliktai ražai vai arī
nespējai pārdot jaunu, dārgu preci. Banku stāvoklis
atšķiras ar to, ka bankas ir pakļautas arī savu
komerciālo aizņēmēju biznesa riskam,
sistemātiskām neveiksmēm finansu tirgū un valstu
ekonomisko neveiksmju sekām.
Bankas pelna naudu, nodrošinot savus klientus ar tiem
nepieciešamajiem pakalpojumiem un piešķirot viņiem
aizdevumus. Šādi pakalpojumi ir saistīti ar risku, un bankas
iegūst peļņu, nosakot par šo pakalpojumu tādu cenu,
kas pārsniedz to sniegšanas izmaksas, kā arī jebkurus
zaudējumus, kuri varētu rasties riska piepildīšanās
gadījumā.
Bieži vien ir tā Ц jo lielāks risks, jo lielāka
zaudējuma rašanās iespēja. Banku izcenojumiem
jāatspoguļo tā riska pakāpe, ko tās uzņemas,
veicot šo attiecīgo darījumu. Lai pārzinātu riska
pakāpes/riska cenas attiecību, bankām jāizprot tie
dažādie riska veidi, kuriem tās ir pakļautas.
4.1. Riska veidu raksturojums.
Kontrole organizācijas mērogā, politikas un procedūru
izstrādāšana un ievērošana, saprātīgas
ierobežojumu sistēmas izveide veicina pareizu riska kontroli
iestādē.
Vadībai būtu jāievēro šādi noteikumi:
з riska faktoru izvērtēšana un identificēšana
jāuzskata par ikdienas bankas vadības funkcijas
sastāvdaļu;
з jāsamazina risks, kur tas nepieciešams, pazeminot
ierobežojumu skalu vai aizejot no attiecīgiem tirgiem;
з jānodrošina daudzveidība, izpētot un
piedāvājot alternatīvu produktu vai iesaistoties jaunos tirgus
sektoros, tādējādi samazinot koncentrācijas risku, ja tas
ir bankai aktuāli;
з pārdodot riska faktoriem pakļautos līdzekļus,
jārada iespēja samazināt vispārējo riska
pakāpi, kādam banka pakļauta.
Risku varētu iedalīt šādi:
Ø stratēģiskais risks;
Ø kredīta risks;
Ø likviditātes risks;
Ø procentu likmes risks;
Ø pozīcijas risks;
Ø darbības risks;
Ø reputācijas risks.
Stratēģiskais risks (vai biznesa risks) ir risks, ka banka
varētu uzsākt kādu nepareizu bankas darbības veidu un
zaudēt naudu. Darbības veids var būt nepareizs tāpēc,
ka bankai nav pieredzes šinī sfērā, vai arī
tāpēc, ka šī nozare nav pietiekami liela, lai
nodrošinātu ar ienākumu visus tās dalībniekus, bet
iznākums ir tas pats Ц banka zaudē naudu.
Kredīta risks ir risks, ka aizņēmējs nevarēs
atmaksāt aizdoto summu vai procentus. Kredīta risks ietekmē
aizdevumus, pārējos kreditēšanas veidus,
nodrošinājumus, ar tirdzniecību saistītas finansu
operācijas, saistības, neparedzamo izdevumu saistības un pat
korespondējošie konti ir īstermiņa aizdevumi citai bankai,
kura teorētiski varētu kļūt maksātnespējīga.
Likviditātes risks ir finansu iestādes spēja segt
nomaksājamās saistības ar līdzekļiem, kuri ir naudas
līdzekļu formā vai kurus var nekavējoties
pārvērst naudā.
Procentu likmes risks ir iespēja, ka banka varētu nebūt
spējīga saglabāt pozitīvu starpību starp procentiem,
kurus banka pelna ar saviem līdzekļiem, un procentiem, kuri ir
jāmaksā par tām saistībām, kuras ir šo
līdzekļu pamatā. Tātad tas ir risks, kurš
atspoguļo nākamā tīrā ienākuma atkarību no
izmaiņām procentu likmēs.
Pozīcijas risks ir risks ciest zaudējumus, kuri var rasties
tad, kad bankai pieder kāda valūta, preces vai vērtsparīri,
kuru cena nelabvēlīgi izmainās. Pozīcija var būt gan
gara, gan īsa. Atrodoties garajā pozīcijā, maksimālo
zaudējumu ierobežo tā lieta, kura ir bankas
rīcībā Ц iegādes cena. Īsajā pozīcijā
potenciālie zaudējumi, vismaz teorētiski, ir neierobežoti,
būdami tās cenas apmērā, kas jāmaksā virs
pārdošanas cenas, lai šo lietu nopirktu, tā, lai pirkuma
saistības tiktu izpildītas.
Darbības risks. Iepriekš minētie riska veidi pieder pie
tiem, kuriem bankas pakļauj sevi tīšām, lai iegūtu
peļņu. Tomēr, tāpat kā citās biznesa
sfērās, bankas ir pakļautas darbības riskam, kurš ir
saistīts ar situāciju, kad kļūda vai
pārskatīšanās kļūst par iemeslu finansiāliem
zaudējumiem.
Reputācijas risks. Bankas lielā mērā paļaujas uz
savu klientu uzticību un regulējošo instanču atbalstu.
Pirmkārt, klients noguldīs savu naudu kādā bankā tikai
tādā gadījumā, ja viņš būs
pārliecināts, ka varēs šo naudu izņemt no bankas, kad
tā viņam būs nepieciešama. Lai saglabātu klientu
uzticību, bankai jādemonstrē stabils finansiāls
stāvoklis, par kuru liecina atbilstoša kapitālā
esamība un pietiekamas peļņas plūsmas
nodrošināšana.
Nobeigums.
Katram jaunam uzņēmējam, kas vēlēsies veiksmīgi
darboties sevis izvēlētajā nozarē, gribot vai negribot
nāksies sastapties ar bankām un to drbību. Tāpēc
zināšanas šajā jomā ir pat ļoti
nepieciešamas, un tās ir apgūstamas jau no pašiem
pamatiem, kas arī ir izklāstīti šajā darbā.
Šis darbs varētu būt kā sākuma mācību
līdzeklis veiksmīgai karjerai un nuds pelnīšanai, jo
tajā ir apkopota tikai teorija vai, precīzāk, virspusējs
banku darbības apskats, kas sniedz vispārēju informāciju
par banku un tās struktūru. Un varbūt daudziem biznesa
cilvēkiem būtu ieteicams sākt apgūt šo nozari no
pašiem pamatiem, lai gūtu dziļāku priekšstatu par
banku. Jo banku būtība un darbība ir kā ķēde,
kur katrs posms papildina nākošo un savieno to ar
iepriekšējo. Un tajā pašā laikā banku
darbība ir interesanta lieta valsts ekonomikas
regulēšanaā. Tāpēc daudziem, jo daudziem šis
darbs būtu ne tikai interesants, bet arī nepieciešams, lai
turpmāk orientētos mūs ieskaujošajā vidē.
Izmantotās literatūras un avotu saraksts
1. LR likums УPar bankāmФ.
2. Briede I., Liepiņa R. Bankas noguldījumi un aizdevumi, to
raksturojums un kontrole. Ц 72. lpp.
3. Bikse V. Nauda un bankas. Ц 72. lpp.
4. Долан Дж. Деньги, банки и денежно-кредитная политика. Ц 497 стр.
5. Жуков Е. Банки и банковские операциию Ц 635 стр.
