Реферат: Bankovskoe delo
Latvijas Universitātes
Ekonomikas un vadības fakultāte
Finansu un kredīta katedra
Referāts
Naudas un banku sistēma
Centrālā Banka
Rīga 1998
SATURS
Ievads 3
1. Banku sistēmas elementi un to analīze 4
1.1 Centrālā banka 4
1.2 Komercbankas 5
1.3 Speciālās un investīciju bankas un
pārējās kredītiestādes 6
2. Latvijas banka 7
2.1 Latvijas Bankas vēsture 7
2.2 Latvijas bankas struktūra 8
Secinājumi un priekšlikumi 10
Izmantotās literatūras saraksts 11
Pielikums 12
Ievads
Centrālai bankai valstī ir nozīmīgākā vieta
banku sistēmā. Centrālā banka ir galvenais posms banku
sistēmā, un tā ar dažādu monetāro politiku
instrumentiem regulē naudas apgrozību valstī.
Pēc neatkarības atgūšanas 1991. gadā Latvijā
tika uzsāktas reformas, lai valstī izveidotu tirgus ekonomiku.
Stabilizācijas un strukturālo reformu programmas ietvēra
strauju cenu liberalizāciju, subsīdiju atcelšanu, finansu
disciplīnas pastiprināšanu un liberālas
tirdzniecības un maksājumu sistēmas izveidošanu. Jau
pašos reformu procesa pirmsākumos Latvijā tika ieviesta
nacionālā valūta, tādējādi Latvijas Bankai
radot iespēju īstenot neatkarīgu monetāro politiku.
Latvijas Bankai ir nacionālās valūtas emisijas
monopoltiesības. Veidojot un īstenojot monetāro politiku,
Latvijas Banka ir juridiski un faktiski neatkarīga.
1997. gadā bankas sagatavoja finansu pārskatus saskaņā ar
Starptautiskajiem grāmatvedības standartiem un tos
pārbaudīja starptautiskas auditorfirmas. 1997. gadā banku
sektora kopējais kapitāls un rezerves palielinājās par
21%, kopējie aktīvi - par 17% un noguldījumi - par 28%.
Šī referāta mērķis ir pētīt un
analizēt Latvijas Banku, tās būtību, nozīmi valsts
ekonomikā, apskatīt banku sistēmu kopumā,
novērtēt un izteikts secinājumus par Latvijas Banku.
Lai sasniegtu referātā izvirzītos mērķus ir
svarīgi risināt sekojošus uzdevumus:
1) parādīt bankas sistēmu un tās elementus;
2) atspoguļot Latvijas Bankas vēsturisko attīstību,
tās struktūru;
3) aplūkot un izpētīt Latvijas Bankas tagadējo
darbību un darbības mērķus.
Problēmu pētīšanai galvenokārt izmantota Latvijas
Bankas izdales materiālus par bankas ekonomiskajiem
rādītājiem.
Pētīšanas periods ietver posmu no 1991.gada līdz
1998.gada vidum, bet apskatot Latvijas Bankas vēsturisko
attīstību tas sniedzas līdz 1918. gadam.
Referātā ir izmantoti LR - likumi, kas ir saistīti ar
bankām, autoru speciālā ekonomikas literatūra, kā
arī statistiskie izdevumi.
1. Banku sistēmas elementi un to analīze
Lai varētu izprast kā centrālā banka valstī
regulē ekonomiku, īstenojot naudas un kredīta politiku,
jāaplūko un jāanalizē visa banku sistēma
kopumā.
Banku sistēma ir ar likumu noteikts banku un
kredītiestāžu kopums, kas darbojās noteiktā
sakarībā. Pasaulē plaši izplatīta ir divpakāpju
banku sistēma.
1.1 attēls
1.1 attēls. Banku sistēmas uzbūve.
1.1 Centrālā banka
Katras valsts banku sistēmas galvenais un centrālais posms ir
centrālā banka. Vairumā valstu tā ir neatkarīga
banka, kas ir likumdevēja pārziņā. Tai ir
monopoltiesības izlaist naudu apgrozībā un regulēt
tās kustību valstī. Centrālās bankas funkcijas ir
šādas [5, 86]:
1. naudas emisija un naudas apgrozības regulēšana;
2. valsts kasiera funkcija;
3. banku bankas funkcija;
4. ekonomikas regulēšana ar naudas un kredīta metodēm.
Naudas emisijas un naudas apgrozības regulēšana ir
senākā un viena no svarīgākajām centrālo banku
funkcijām. Likums nosaka, ka centrālai bankai ir
monopoltiesības izlaist naudu apgrozībā. Dažās
valstīs ir saglabājies otrs emisijas centrs, t.i., Finansu
ministrija, kas izlaiž valsts kases zīmes.
Centrālajā bankā ir atvērti centrālo un vietējo
valsts pārvaldes orgānu, kā arī valsts kases tekošie
konti brīvo naudas līdzekļu glabāšanai. Tā veic
visas operācijas, kas ir saistītas ar valsts līdzekļu
saņemšanu, izlietošanu un glabāšanu.
Centrālā banka veic arī visas operācijas, kas ir
saistītas ar valsts vērtspapīriem, piešķir valstij
kredītus.
Centrālā banka neapkalpo uzņēmumus un fiziskas personas,
bet tās klienti ir komercbankas un citas kredītiestādes,
tāpēc arī centrālo banku dēvē par Уbanku
bankuФ. Komercbankas un kredītiestādes centrālajā
bankā glabā savas rezerves, kuras ir obligātas un noteiktas ar
likumu. Centrālā banka izsniedz arī aizdevumus
komercbankām un kredītiestādēm.
Ekonomikas regulēšana ar naudas un kredīta metodēm ir
pasākumu kopums, kuru īstenojot centrālā banka izmaina
naudas daudzumu apgrozībā, banku kredīta lielumu, procentu
likmes un citus naudas apgrozības un aizdevumu kapitāla tirgus
rādītājus. Naudas un kredīta politikas virzieni ir
šādi [5, 88]:
1. kredīta ekspansija jeb kredīta palielināšana;
2. kredīta restrikcija jeb kredīta sašaurināšana.
1.2 Komercbankas
Komercbankas banku sistēmā ir galvenais posms. Tām ir
visplašākais iestāžu tīkls, tās apkalpo
visdažādākos klientus un tajās koncentrējās
vislielākais kapitāls. Komercbankas ir finansu iestādes, kas
darbojas kā starpnieks starp uzkrājējiem un
aizņēmējiem. Tās pieņem depozītus no
fiziskām un juridiskā personām, tad izmanto šos
depozītus, lai piešķirtu aizdevumus citām fiziskām
un juridiskā personām.
Komercbankas operācijas dalās 3 lielās grupās [ 5, 92]:
1. pasīvās;
2. aktīvās;
3. komisijas.
Veicot pasīvās operācijas, komercbankas mobilizē un
uzkrāj brīvas naudas kapitālus. Pasīvās
operācijas rezultātā veidojas bankas resursi jeb pasīvi.
Pasīvus veido bankas paša kapitāls - dibināšanas
pamatkapitāls, rezerves kapitāls un nesadalītā
peļņa. Otra pasīvu grupa ir noguldījumi. Noguldījumi
var būt termiņnoguldījumi un pieprasījuma
noguldījumi. Banka savus resursus var veidot iegādājoties no
citām bankām līdzekļus kā arī pārdodot
vērtspapīrus ar nosacījumu, ka tos atpirks.
Pasīvo operāciju rezultātā mobilizētos naudas
līdzekļus banka iegulda dažādos pasākumos ar
mērķi gūt peļņu. Komercbankas izsniedz kredītus
par augstākiem procentiem nekā par piesaistītajiem
līdzekļiem ir jāmaksā. Aktīvajām
operācijām vēl pieder investēšana
kapitālieguldījumos un naudas līdzekļu izvietošana
vērtspapīros.
Komisijas operācijas banka veic klienta uzdevumā, saņemot par
to noteiktu atlīdzību.
Latvijā komercbankas un pārējās kredītiestādes
regulē 1995. gada 5. oktobrī pieņemtais "
Kredītiestāžu likums", kā arī likumi - "Par
uzņēmējdarbību", "Par akciju sabiedrībām", "Par
vērtspapīriem" u.c likumi un normatīvie akti.
Saskaņā ar likuma "Par Latvijas Banku" 10. pantu Latvijas Banka
veic banku un pārējo kredītiestāžu darbības
uzraudzību un revīziju. Šo funkciju veikšanai Latvijas
Bankā ir izveidota Kredītiestāžu uzraudzības
pārvalde, kuras kompetencē ietilpst kredītiestāžu
licencēšana (Licencēšanas daļa, Juridiskā
daļa), uzraudzība (Uzraudzības daļa), kā arī
aktīva līdzdalība banku darbību regulējošo
likumdošanas aktu izstrādē un Latvijas Bankas normatīvo
noteikumu sagatavošanā (Metodikas un analītiskā
daļa).
Bankas minimālais dibināšanas pamatkapitāls ir
ekvivalents 5 milj. ekiju, kas pārrēķināti latos pēc
Latvijas Bankas noteiktā valūtas kursa. Tām bankām, kuras
bija reģistrētas jau līdz "Kredītiestāžu
likuma" spēkā stāšanās brīdim,
saskaņā ar šī likuma pārejas noteikumiem
jāievēro, ka bankas minimālais dibināšanas
pamatkapitāls ir:
1. no "Kredītiestāžu likuma" stāšanās
spēkā līdz 1996. gada 31. martam - ne mazāks kā 100
000 latu;
2. no 1996. gada 1. aprīļa līdz 1998. gada 31. martam - ne
mazāks kā 1 000 000 latu;
3. no 1998. gada 1. aprīļa līdz 1999. gada 31. decembrim - ne
mazāks kā 2 000 000 latu.
Lielo riska darījumu ierobežojumi.
Kredītiestādes darījuma risks tiek kvalificēts kā
liels, ja darījuma apmērs pārsniedz 10% no
kredītiestādes pašu kapitāla. Lielo riska darījumu
kopsumma nedrīkst pārsniegt kredītiestādes pašu
kapitālu vairāk nekā astoņas reizes. Par kredītu,
kas pārsniedz 100 000 latu, kredītiestādei nedēļas
laikā pēc tā piešķiršanas jāinformē
Latvijas Banka. Riska darījumu apmērs ar vienu klientu
(savstarpēji saistītu klientu grupu) nedrīkst pārsniegt
25% no kredītiestādes pašu kapitāla. Riska darījumu
apmērs ar personām, kuras saistītas ar
kredītiestādi, nedrīkst kopsummā pārsniegt 15% no
kredītiestādes pašu kapitāla.
1.3 Speciālās un investīciju bankas, pārējās
kredītiestādes
Tā kā šī referāta mērķis ir
parādīt un analizēt Latvijas Bankas monetāro politiku,
kura tā īsteno, regulējot naudas daudzumu apgrozībā,
bet tā kā lielākie naudas līdzekļi tiek
mobilizēti komercbankās, tad autors tikai īsumā
atspoguļos pārējās bankas un kredītiestādes.
Speciālās bankas ir bankas, kas specializējušās
kādas noteiktas tautsaimniecības nozares apkalpošanā vai
atsevišķu operācijas veikšanā. Parasti speciālo
banku grupā ietilpst lauksaimniecības, ārējās
tirdzniecības un hipotēku bankas. Latvijā pastāv tikai 1
speciālā banka - Zemes un hipotēku banka. Tās
darbību regulē likums УPar zemes un hipotēku bankuФ, kas
pieņemts 1995. gada janvārī un noteikumi par hipotēku
aizdevumiem.
Investīciju bankas mobilizētos naudas līdzekļus iegulda
dažādās tautsaimniecības nozarēs ilgtermiņa
aizdevuma veidā. Likums УPar Latvijas Investīciju bankuФ nosaka, ka
tās pamatmērķis ir veicināt Latvijas ekonomikas
attīstību.
Pārējās kredītiestādes ir investīciju
kompānijas un investīciju tresti, finansu kompānijas,
apdrošināšanas kompānijas, krājkases, pensiju fondi,
lombardi, kredīta korporācijas.
2. Latvijas Banka
Saskaņā ar 1992.gada 19.maija pieņemto likumu УPar Latvijas
BankuФ, Latvijas Banka ir Latvijas Republikas centrālā banka.
Latvijas Bankas galvenais mērķis ir, īstenojot naudas
politiku, regulēt naudas daudzumu apgrozībā, lai
saglabātu cenu stabilitāti valstī. Latvijas Banka savā
darbībā veicina brīvu konkurenci, resursu efektīvu
piešķiršanu un apriti, finansu sistēmas stabilitāti,
koordināciju un uzraudzību.
2.1 Latvijas Bankas vēsture
1918. gada 18. novembrī tika proklamēta Latvijas Republika, un no
jauna bija jārada gan valsts finansu sistēma, gan Latvijas
nacionālā valūta.
Lai varētu realizēt sekmīgu monetāro politiku, 1922. gada
7. septembrī Satversmes sapulce pieņēma likumu par Latvijas
Bankas dibināšanu. Latvijas Bankai tika piešķirtas
emisijas tiesības. Tās pagaidu statūti tika apstiprināti
1922. gada 19. septembrī ar Ministru kabineta lēmumu, un tās
sākotnējais kapitāls bija 10 milj. latu.
Banku nodibināja uz Valsts Krāj- un Kredītbankas bāzes,
Latvijas Bankai 1922. gada 1. novembrī pārņemot tās
aktīvus un pasīvus, un jau 2.novembrī Latvijas Banka laida
apgrozībā 10 latu pagaidu banknotes - 500 Latvijas rubļu
naudas zīmes ar uzdruku. Latvijas Banka veica gan tiešo valsts
centrālās bankas uzdevumu - naudas zīmju emisiju, to
nodrošinājuma un apgrozības kontroli, gan komercdarbību,
finansējot un kreditējot valsts un privātos
uzņēmumus, iestādes un pilsoņus.
1923. gada 24. aprīlī Saeimas plenārsēde
apstiprināja Latvijas Bankas statūtus, ko valsts prezidents
Jānis Čakste parakstīja 2. jūlijā. Banku vadīja
padome un valde. Padomes sastāvā bija tās
priekšsēdētājs, viņa vietnieks un 11 locekļu,
bet valdē bija iekļauts galvenais direktors, viņa vietnieks un
trīs direktori.
Par pirmo padomes priekšsēdētāju tika iecelts finansu
ministrs Ringolds Kalnings. 1926. gadā par padomes
priekšsēdētāju kļuva tautsaimnieks un Saeimas
deputāts Rīgas Diskonta bankas direktors Jūlijs Celms, bet
1931.gadā viņu nomainīja Ādolfs Klīve, kas
vadīja padomi līdz Latvijas okupācijai 1940. gadā.
1924. gadā jau bija izveidojusies Latvijas Bankas struktūra: bankas
centrāle (Rīgā, K. Valdemāra ielā 2a), 8 bankas
nodaļas, kuras veica visas operācijas, un 14 nodaļas, kuras
veica tikai valsts kases funkcijas, kā arī dažas pasīva
(noguldījumu) operācijas. Šāda struktūra
saglabājās līdz 1940.gadam.
1940. gada 17. jūnijā Latviju okupēja Sarkanā armija un
5. augustā Latvija tika inkorporēta PSRS. 1940. gada 25.
jūlijā tika pieņemts likums par banku un lielo
rūpniecības uzņēmumu nacionalizāciju.
Nacionalizētās kredītiestādes apvienoja, un tās
kļuva par Latvijas Bankas nodaļām. 13.jūlijā tika
atlaista Latvijas Bankas vadība. Par jauno bankas padomes
priekšsēdētāju Ministru kabinets iecēla Pēteri
Ozolu. 3. augustā tika pieņemts likums par visu banku (ieskaitot
Latvijas Banku) padomju atcelšanu, nododot to pienākumus
jaundibinātajām valdēm. Par jauno Latvijas Bankas direktoru
(valdes priekšsēdētāju) Ministru kabinets iecēla
Kārli Zandersonu, par direktoriem - bijušās Latvijas Bankas
padomes un valdes locekļus: Kārli Vanagu, Ernestu Ozoliņu un
Jāni Stalbovu. Šāda bankas vadības shēma
funkcionēja līdz 1940. gada 10. oktobrim, kas bija Latvijas Bankas
juridiskās likvidācijas datums. Ar šo dienu Latvijas Bankas
vietā stājās PSRS Valsts bankas Latvijas Republikāniskais
kantoris kā centralizētās PSRS banku sistēmas
sastāvdaļa. Par tā pirmo pārvaldnieku tika iecelts PSRS
Valsts bankas pilnvarotais Latvijā G. Teplovs, par viņa vietnieku
kļuva K. Zandersons. Latvijā pakāpeniski tika ieviesta PSRS
naudas sistēma. Iedzīvotājus iepriekš nebrīdinot,
1941. gada 25. martā anulēja latu.
1941. gada jūnijā Latviju okupēja Vācijas karaspēks.
Pirmajās dienās pēc tā ienākšanas
Rīgā Latvijas Banka atsāka darbību, taču naudas
emisijas tiesības tā neatguva.
Vācu okupācijas laikā centrālās bankas funkcijas
veica Rīgas valsts kredītkase. Tika realizēta īpaša
okupētajām zemēm paredzēta naudas politika, kuras
mērķis bija šo zemju pakļaušana un
izlaupīšana.
Pēc 2. pasaules kara Latvija atkal nonāca PSRS finansu un
kredīta sistēmā. Gan naudas emisiju, gan valsts kases
funkcijas veica PSRS Valsts banka, bet Latvijas PSR naudas sistēma
atradās pilnīgā tās kontrolē.
80. gadu vidū PSRS politiskās un ekonomiskās
pārkārtošanas radītās iespējas tika izmantotas
arī Latvijā, kur jau 1988. gadā sākās banku
sistēmas reorganizācija. 1987. gadā PSRS Valsts bankas
Latvijas Republikāniskais kantoris tika pārdēvēts par
PSRS Valsts bankas Latvijas Republikānisko banku, taču par valsts
centrālo un emisijas banku nekļuva.
1990. gada 2. martā Latvijas PSR Augstākā padome
pieņēma likumu "Par bankām" un lēmumu "Par Latvijas
Banku". Tas noteica, ka Latvijas PSR tiek dibināta (faktiski -
atjaunota) Latvijas Banka - vietējā centrālā banka -
patstāvīga valsts banka, naudas emisijas centrs, banku banka
attiecībā pret komercbankām, valsts budžeta kases
izpildes organizatore un ekonomikas regulētāja ar
monetārās politikas instrumentiem. Taču tikai pēc 1990.
gada 4. maija Deklarācijas par Latvijas Republikas neatkarības
atjaunošanu un PSRS sabrukuma ar Latvijas Republikas Augstākās
padomes 1991. gada 3.septembra lēmumu "Par Latvijas Republikas
teritorijā esošo banku iestāžu reorganizāciju"
Latvijas Banka kļuva par reālu centrālo un emisijas banku.
Tā pārņēma savā īpašumā un
struktūrā PSRS Valsts bankas Latvijas Republikānisko banku
u.c. valsts kredītiestādes. Par Latvijas Bankas prezidentu
kļuva Latvijas Republikas Augstākās padomes Ekonomikas
komisijas Banku un finansu apakškomisijas vadītājs Einars
Repše. 1992. gada 4. Martā Latvijas Republikas Augstākā
padome pieņēma likumu "Par 1922. gadā dibinātās
Latvijas Bankas tiesību pārņemšanu". Latvijas Bankas
kā valsts centrālās un emisijas bankas statusu galīgi
nostiprināja 1992. gada 19.maijā pieņemtie Latvijas Republikas
likumi "Par bankām" un "Par Latvijas Banku". Pirmo reizi Latvijā
likumdošanas ceļā tika nodrošināta valsts
centrālās bankas neatkarība no valdības politikas. Likums
"Par Latvijas Banku" neparedzēja tās komercdarbību,
tāpēc tika pieņemts lēmums par 49 tās nodaļu
pārveidošanu un privatizāciju.
1990. gada 31. jūlijā Latvijas Republikas Augstākā padome
pieņēma lēmumu "Par Latvijas Republikas naudas sistēmas
izveidošanas programmu". Latvijas nacionālās valūtas
atjaunošanu sagatavoja Latvijas Bankas padome sadarbībā ar
Latvijas un ārvalstu konsultantiem. Tika izveidota Latvijas Republikas
Naudas reformas komiteja, kas 1992. gada 4. maijā pieņēma
lēmumu par Latvijas Bankas pagaidu naudas zīmes - Latvijas
rubļa - laišanu apgrozībā. 1993. gadā
apgrozībā tika ieviesta Latvijas Republikas nacionālā
valūta - lats. Nauda atguva agrākajos gados zaudētās
funkcijas. Naudas reformas sekmīga norise un lata ieviešana
radīja priekšnoteikumus pārejai uz tirgus ekonomiku.
2.2 Latvijas Bankas struktūra
Saskaņā ar likumu "Par Latvijas Banku" Latvijas Banku pārvalda
bankas padome un valde. Bankas padomes sastāvā ir 8 cilvēki:
bankas prezidents, viņa vietnieks un 6 padomes locekļi. Bankas
prezidents ir Latvijas Bankas padomes priekšsēdētājs.
Latvijas Bankas padomes izveidotā valde 6 cilvēku sastāvā
veic bankas praktiskā darba operatīvo vadīšanu.
Latvijas Bankas prezidentu ievēl Saeima uz 6 gadiem.
Pašreizējais Latvijas Bankas prezidents ir Einars Repše,
kurš tika iecelts Latvijas Bankas prezidenta amatā 1991.gada
3.septembrī un 1997.gadā atkārtoti ievēlēts. Bankas
prezidents apstiprina Latvijas Bankas struktūru, pieņem darbā
un atbrīvo no darba Latvijas Bankas darbiniekus..
Latvijas Bankas padome pieņem lēmumus Latvijas Bankas
vārdā. Tā nosaka vispārējo naudas politiku,
Latvijas Bankas aktīvo un pasīvo operāciju procentu likmes.
Bankas padome izskata ārvalstu banku pieteikumus šo banku
nodaļu, filiāļu un pārstāvniecību
atvēršanai Latvijas Republikā, lemj par licenču
izsniegšanu šo kredītiestāžu darbībai
Latvijā.
Bankas padome izskata un apstiprina bankas gada budžetu, nosakot, ka
visi bankas izdevumi sedzami no bankas ieņēmumiem.
Latvijas Bankas valde veic bankas praktiskā darba operatīvo
vadīšanu, realizē bankas padomes direktīvas naudas
apgrozības un kredītiestāžu uzraudzības jomā.
Latvijas Bankas valdes priekšsēdētājs ir Ilmārs
Rimšēvičs, valdes priekšsēdētāja vietniece
Māra Raubiško un valdes locekļi ir Roberts L. Grava, Reinis
Jakovļevs, Helmūts Ancāns Antonija Sileniece
2.1 attēlā var aplūkot Latvijas Bankas struktūru.
Padomes pakļautībā ir valde un sekojošas pārvaldes -
prezidenta konsultants, sabiedrisko attiecību pārvalde,
iekšējās revīzijas pārvalde, juridiskā
pārvalde, ārējo sakaru pārvalde, aizsardzības
pārvalde un kases un naudas pārvalde, kuras
pakļautībā ir visas Latvijas Bankas filiāles. Zem valdes
ir monetārās politikas pārvalde, kredītiestāžu
uzraudzības pārvalde, valūtas uzraudzības pārvalde,
grāmatvedības un norēķinu pārvalde u.c.
pārvaldes.
Izmantotās literatūras saraksts
1. Latvijas Republikas likums УPar Latvijas BankuТТ, 19.05.1992
2. Latvijas Republikas УKredītiestāžu likumsФ, 05.10.1995
3. Latvijas Republikas likums УPar Latvijas Innvestīcijas bankuФ,
30.03.1993
4. E.Kassalis. Makroekonomika. - R.: LU, 1995. - 144 lpp.
5. E.Zelgalvis. Kapitālistisko valstu naudas apgrozība un
kredīts. - R.: Zvaigzne, 1982. - 253 lpp.
6. Latvijas statistikas gadagrāmata
7. Informācija par Latvijas Banku elektroniskā formā
